Jurga Ivanauskaite “Trimdā aizdzītā Tibeta”

Jurgas Ivanauskaites ceļojums uz Austrumzemi

Jurga Ivanauskaite. Trimdā aizdzītā Tibeta. No lietuvju val. tulk. T. Rullis. Jumava, 2001

Patlaban latviešu valodā izdotas visas trīs Jurgas Ivanauskaites grāmatas par viņas ceļojumiem uz Austrumiem. 1998. gadā – Ceļojums uz Šambalu, kurā aprakstīts apmēram gads, ko autore pavadījusi Indijā un Nepālā. 2000. gadā – Zaudētā Apsolītā zeme – par ceļojumu uz Tibetu. Nu – Trimdā aizdzītā Tibeta, kurā stāstīts par Ivanauskaites pirmo saskarsmi ar Tibetas kultūru tibetiešu trimdinieku kopienās Indijā. Trimdā aizdzītā Tibeta ir triloģijas pirmā grāmata – un acīmredzot tieši tāpēc salīdzinājumā ar abām pārējām tai ir vairāki vājie punkti: pārāk maz pašas Ivanauskaites un viņas ceļojuma, pārāk daudz – populārā līmenī izklāstīta budisma. Tas arī viegli saprotams – grāmata vēsta ne tikai par autores pirmo braucienu uz Indiju, bet arī par viņas garīgā ceļojuma aizsākumu, un ar ko citu racionālais Rietumu cilvēks lai sāk, ja ne ar grāmatu lasīšanu un konspektēšanu. Turklāt triloģijas kontekstā šāds “budisma īsais kurss” attaisnojas. Daudzas Trimdā aizdzītajā Tibetā knapi skartās tēmas izvēršas turpmākajos sējumos. Piemēram, kā viena no Tibetas budisma īpatnībām īsumā pārstāstīts šaušalīgais ego izdzīšanas rituāls – čods. Ceļojumā uz Šambalu čods tiks apcerēts krietni plašāk, un nu jau ne tikai teorētiskā līmenī – autore pati skatījusi šī rituāla norisi.

Trimdā aizdzītā Tibeta ir ļoti visaptveroša grāmata. Tajā aprakstīta gan budisma izcelsme, gan pamatidejas, bet jo sevišķi liela uzmanība pievērsta, protams, Tibetas budismam – tā daudzajiem novirzieniem, mijiedarbībai ar bona reliģiju, rituāliem utt. Un arī šajos budisma konspektos labi jūtama autores klātbūtne. Visas šīs dažbrīd ārkārtīgi sarežģītās būšanas izklāstītas ar rūdītas prozistes ķērienu, taču nekas netiek nedz vienkāršots, nedz vulgarizēts – kā tas bieži notiek Austrumzemes meklētāju sacerējumos. Autore it kā skaidri un gaiši pavēsta: es nekā nezinu, es nekā nesaprotu, bet kāda iekšēja balss teic, ka tas viss ir priekš manis. Un, aprakstīdama savu izzināšanas un saprašanas ceļu, viņa vedina līdzi lasītāju. Turklāt viņa nebūt neklaiņo tikai pa sakrālajām sfērām – lāgiem tiek aprakstītas arī pavisam piezemētas būšanas bez jebkādām rožainām brillēm – teiksim, mūku ēdienkarte, apģērba simbolika vai trīspadsmitgadīgais mūciņš, kurš no ekstravagantās rietumnieces, kas viņu cienā ar cepumiem, kautrīgi mēģina izdiedelēt one fuck. Rožaino briļļu trūkums viscaur raksturīgs Ivanauskaites triloģijai – arī runājot par okupēto Tibetu, kuru tobrīd viņa vēl nebija skatījusi pati savām acīm. Proti, būtībā pastāv divas Tibetas. Pirmā – Ķīnas iznīcinātā valsts, sagrautie klosteri un apspiestie iedzīvotāji. Otrā – “metafizisko tūristu” meklējumu objekts, iedomātais pasaules garīgais centrs, “apsolītā zeme”, leģenda par Tibetu. Un ļaunākais ir tas, ka nedz “metafiziskajiem tūristiem”, nedz pasaulei kopumā nav ne mazākās intereses par reālās Tibetas traģēdiju – leģenda ir svarīgāka. To allaž der atcerēties, ieraugot kārtējo apcerējumu pa Šambalu vai vēl kādām Tibetas teiksmām, kuras lielākoties palaiduši apgrozībā paši rietumnieki (šai sakarā Ivanauskaite piesauc arī slaveno “lamu” Lobsangu Rampo, kura savārstījumus publicē arī Latvijā un kurš nav nedz lama, nedz vispār bijis Tibetā).

Jurga Ivanauskaite “Zaudētā Apsolītā zeme”

Tibeta kā dvēseles stāvoklis

Jurga Ivanauskaite. Zaudētā Apsolītā zeme. No lietuviešu valodas tulkojis Talrids Rullis. R., Jumava, 2000

Pirms pāris gadiem latviešu valodā iznāca Jurgas Ivanauskaites Ceļojums uz Šambalu – autores pieredzējumi Indijā un Nepālā. Ekspedīcija telpā, laikā un sevī turpinās – grāmatā Zaudētā Apsolītā zeme aprakstīts Jurgas Ivanauskaites ceļojums uz Tibetu 1998.gadā. Katram sava Tibeta, taču tās visas svārstās starp diviem poliem. Vienā galā – Ķīnas okupētā un iznīcinātā valsts, tās pagātne un garīgā ainava. Otrā – Helēnas Blavatskas un, tuvāk mūslaikiem, „lamas” Lobsanga Rampo falsifikācijas. Mēs varam iemest aci viņu rakstījumos, pasmīkņāt, taču šo un neskaitāmu citu autoru apcerējumu neticamā popularitāte liecina, ka Tibetai, visviens, cik tā reāla vai izdomāta, joprojām piemīt reāls spēks. Kāpēc Tibeta daudzu cilvēku uztverē kļuvusi par Apsolīto zemi – tas grūti izprotams. Pieļauju, ka kaut kādā mērā tas saistīts ar utopiskās domāšanas nervu, kas tik tipisks rietumu cilvēkiem. Šoreiz gan runa ir par garīgu un metafizisku utopiju – teritoriju, kurā cilvēkiem rodas skaidrība pašam par sevi.

Arī Ivanauskaitei Tibeta ir Apsolītā zeme. „Tibeta man ir arī dvēseles stāvoklis, kas atrodas viņpus ierastos vārdos izsakāmajiem ceļojuma iespaidiem,” viņa raksta. Kāda viņas būtības daļa jau gadu gadiem ir identificējusies ar Tibetu. Acīmredzot tāpēc Ivanauskaites grāmatas ne tuvu neatgādina parastos ceļojumu aprakstus, kas darināti pēc principa „aizbraucu, ieraudzīju, nobrīnījos, aprakstīju”. Īstenībā Zaudētā Apsolītā zeme ir ļoti personiska grāmata, kurā uzmanība pievērsta ne tik daudz eksotiskajiem pieredzējumiem – kaut gan eksotikas tajā ir atliku likām, – cik mēģinājumiem „ierakstīt” sevi rietumu cilvēkam tik svešajā kontekstā. Un, manuprāt, šie mēģinājumi iedibināt personiskas attiecības ir grāmatas galvenā vērtība. „Noslēpumainie austrumi” uzlūkoti ar racionālu prātu – bez ilūzijām, bez aizspriedumiem, bez tipiski rietumnieciskās muļķīgās jūsmības, toties ar fonā nemitīgi nojaušamu cerību: ja nu tomēr izdodas… Tiesa gan, Ivanauskaite tā arī nepasaka, ko viņa meklē un cer atrast Indijā, Nepālā, Tibetā – visticamāk, viņa pati to nezina. Ja atrastu, diez vai šī pieredze taptu iegrāmatota.

Jurga Ivanauskaite “Ceļojums uz Šambalu”

Jurga Ivanauskaite. Ceļojums uz Šambalu. No lietuviešu valodas tulk. Talrids Rullis. R., Jumava, 1998

Pāris reizes skatiens bija pārslīdējis pār veikalu plauktos izliktu grāmatu, uz kuras jau pa gabalu varēja saskatīt Šambalas vārdu, ar ko tā gluži automātiski izraisīja manī alerģisku reakciju. Pietiek apstaigāt grāmatu galdus stacijas tunelī, lai atrastu pārdesmit lasāmgabalus par Šambalu un tamlīdzīgām būšanām. Veltīgi tajos meklēt kādas slēptas gudrības. Pārsvarā tie ir diletantiski savārstījumi, kuros nebeidzami variēti vieni un tie paši no apšaubāmiem avotiem aizgūti fakti. Interese parādījās tikai tad, kad nejauši pamanīju ar mikroskopiski maziem burtiem uzrakstīto autores vārdu — Jurģa Ivanauskaite, kas pazīstama ar daudzās valodās tulkoto romānu Ragana un lietus (latviešu tulkojums 1994. gadā), pēc kura autore prozu stājās rakstīt un pievērsās Austrumu reliģiju studijām.

Jurgas Ivanauskaites Ceļojumā uz Šambalu aprakstīts apmēram gads, ko autore pavadījusi Indijā un Nepālā. “No dabas esmu ļoti piesardzīga un apdomīga, bet laika gaitā vēl arī piesūkusies ar ironiju un skepsi,” autore raksturo sevi. Tāpēc “noslēpumainie Austrumi” uzlūkoti racionālu prātu, bez ilūzijām, bez aizspriedumiem, bez tipiski rietumnieciskās muļķīgās jūsmības. Grāmatā ir daudz vēsturisku atskatu un prātniecisku ieskatu budismā, palīgos ņemot budisma klasiskos tekstus, Jungu, Mirču Eliadi (kurš, starp citu, jaunībā vairākus gadus Indijā apguva jogu), Sudzuki un citus jaunlaiku domātājus. Blakus budisma svētajiem vīriem un to interpretiem ir arī, piemēram, slavenais bīts Džeks Keruaks, kuram piecdesmito un sešdesmito gadu mijā ar vēl nebijušu vērienīgumu izdevās reanimēt ilgas pēc Austrumu utopijas Rietumu cilvēku apziņā. Un — kurš Ceļojumā uz Šambalu ar savu mūsdienīgo sekotāju, pasaules klaidoņu līdzdalību ļoti bieži vinnē filozofijas dižgarus.

Zigmunds Skujiņš “Jātnieks uz lodes”

“…jātnieks uz lodes esmu es pats”

Zigmunds Skujiņš. Jātnieks uz lodes. – R., Preses nams, 1996

Pirms dažiem gadiem iznāca Zigmunda Skujiņa memuāri Sarunas ar jāņtārpiņiem (1992). Memuāristikas labāko tradīciju garā autors stāstīja par savu bērnību un jaunību, īpašu vērību veltīdams tiem faktiem, kas, ja ne tagad, tad pavisam drīzā nākotnē taps vērtēti kā etnogrāfiski un vēsturiski. Taču memuāristikas labāko tradīciju gars spēja izturēt aptuveni līdz piecdesmito gadu beigām; tad autobiogrāfija saira fragmentos, vadlīnijas sāka slīdēt uz visām pusēm, iejaucās šodienīgas aktualitātes – un Sarunas ar jāņtārpiņiem sāka atgādināt žanru, ko autors bija formulējis apakšvirsrakstā – “no bezmiega melnrakstiem”. Jātnieku uz lodes nevarētu uzskatīt gluži par Sarunu ar jāņtārpiņiem turpinājumu, nedz arī par autobiogrāfiju šī jēdziena ierastajā nozīmē; abas grāmatas sasaucas savā starpā, ir cieši saistītas un papildina viena otru. Jātnieks uz lodes iekomponēts bezmaz “metafiziskā” ietvarā, kur sajaucas pagātne, tagadne, nākotne un vēl autora personība piedevām. Vidū – teksti, ko visprecīzāk būtu dēvēt par esejām. Diemžēl atmiņa mūždien atgādina miskasti – tā paļāvīgi ņem pretī visu, ko vajag, bet vēl labprātāk to, kas nekad un nekam nebūs vajadzīgs. Un esejiska atmiņu kārtošana laikam gan ir viena no vispievilcīgākajām nodarbībām (vai citādi krātos tādi memuārliteratūras blāķi). Savukārt eseja ir tāds dīvains žanrs, par kura definīciju diez vai kāds līdz galam ir ticis skaidrībā. Tomēr viena lieta gan ir acīmredzama: kaut arī it kā būtu nepieciešams turēties pie reāliem faktiem un notikumiem, saprotams – diezgan vai, vēl labāk (un lasītājam interesantāk) ļoti subjektīvi interpretētiem – tomēr esejai jābūt “apaļai” (iznirst grāmatas virsrakstā piesauktā lode) un labi lasāmai. Proti, esejai jābūt ij sižetam, ij kompozīcijai, ij visam pārējam, ko lasītājs cer sagaidīt no lasāmā. Es eseju definētu apmēram šādi: domas piedzīvojumi faktu pasaulē. Zigmundam Skujiņam šeit talkā nāk viņa novelista pieredze – un gala iznākums ir nenoliedzami iespaidīgs. Katrā ziņā – Jātnieks uz lodes ir viena no aizraujošākajām grāmatām, kāda beidzamā laikā lasīta.

Par ko Skujiņš raksta? Sākumā, šķiet, bezmaz kā pateicības žests memuāristikas tradīcijai ir vēl viens atskats pagātnē; tālāk apcere par robežu šķērsošanu, kas sakņojas autobiogrāfiskā materiālā (un atkal tradīcija: tiek savienots citkārt nesavienojamais, ko Skujiņš lieliski pieprot novelistikā). Seko esejas par konkrētām personībām, kuras viņam likušās apcerēšanas cienīgas: Ilzi Šķipsnu, Imantu Ziedoni, Gunāru Priedi, Ojāru Vācieti, Gunaru Janovski un daudziem citiem; pastarpām – mazas refleksijas par dažādām tēmām. Īpaši interesanta likās nodaļa par Albertu Belu, kurā, liekas, pirmo reizi sīkāk apstāstītas viņa “spēles ar nažiem”: Bela vajāšana sešdesmito septiņdesmito gadu mijā un tas, kādā veidā un varbūt kāpēc viņa daiļradē pēc tam notika lūzums. Diezgan īpatnēja ir “valdonīgā kalpa” Arvīda Griguļa figūra – un atliek tikai grūtsirdīgi nopūsties, apjēdzot, ka faktiski nekas nav rakstīts par “tiem laikiem” (un ja arī kas pavīd, tad ar “zīmīgiem” mājieniem, daudzpunktiem, piedevām vēl sevi stutējot uz pjedestāla). Par Jāņa Sudrabkalna traģēdiju Skujiņš rakstīja Sarunās ar jāņtārpiņiem; taču tikpat kā nekā būtiska nav parādījies nedz par Andreju Upīti, nedz arī, piemēram, par atbaidošo kaktusu mīlētāju Ignatu Muižnieku, nemaz nerunājot par socreālistu panteona dibenplāna figūrām. Tiesa, ir teksti, taču teksti gaužām maz liecina par šī absurds teātra reālajiem procesiem. Jātnieks uz lodes dažus baltos plankumus aizpilda, bet tikai dažus. Ļoti dinamiska ir nodaļa Laiks citā pasaulē, kurā autors apraksta (viegli pamanāms pagrīdē iedzīts detektīvrakstnieka talants) savu pieredzi Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja krēslā. Bezmaz vēsturiskais detektīvs veidojas, dzenot pēdas Dievišķās komēdijas pirmajam tulkotājam Jēkabam Māsēnam, kura personība droši vien tā arī paliks neizprasta.

Kas tad ir šis jātnieks uz lodes? Atbilde atrodama grāmatas beigu galā. Autors, atcerēdamies bērnībā skatīto filmu, kurā barons Minhauzens uz lielgabala lodes lidoja uz Mēnesi, teic: “Mūža gadiem aiztekot, aizvien biežāk licies, ka jātnieks uz lodes esmu es pats. Uz šausmīgi vecmodīgās, apaļās lodes ar kalniem, okeāniem, mežiem un laukiem.” Kā atceramies, Minhauzens bija fantāzijas lielmeistars, stāstu stāstītājs. Arī Zigmunds Skujiņš ir stāstu stāstītājs, te arī līdzība.

Diena, 27.01.1997

_______________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu

• Recenzija par Rakstu I sējumu
• Recenzija par Rakstu II sējumu
• Recenzija par Rakstu III sējumu
• Recenzija par romānu Siržu zagļa uznāciens
• Recenzija par romānu Miesas krāsas domino
• Recenzija par grāmatu Secinājumi par piedzīvoto un 33 Aspazijas dēkas stāstā “Sātana eņģelis”
• Intervija Zigmunds Skujiņš eņģeļu paspārnē
• Recenzija par noveļu krājumu Stāstītāja svētdiena
• Eseja, uz ko inspirēja Jātnieks uz lodes – Par stāstu stāstīšanu, grēkā krišanu un Minhauzena ādu