Pēters Brūveris “Sēdēju parkā uz sola”

Piezīmes kāda arheista biogrāfijai

Pēters Brūveris. Sēdēju parkā uz sola. R., Preses nams, 1994

Sēdēju parkā uz sola ir Pētera Brūvera trešais dzejoļu krājums. Par pirmo — Melnais strazds, sarkanie ķirši (1987) — viņam kā reti talantīgam debitantam piešķīra Klāva Elsberga prēmiju; sekoja Dzintara galvaskausi (1991) un milzumdaudzie atdzejojumi no leišu, turku, azerbaidžāņu, vācu, tuviešu u.c. valodām; atdzejojumu lielākā daļa atrodama tikai periodikā. Vēl Brūveris raksta kritiku, ir tulkojis pasakas, mazliet rakstījis bērniem un nekad nav rakstījis prozu. Jaunais krājums īpaši jauns gan nav — tajā apokopoti vien 1990. gadā sacerētie dzejoļi. Taču tas nebūt nenozīmē, ka pēc tam Brūveris būtu stājies dzejot: savu poētisko biogrāfiju viņš, liekas, tiecas atspoguļot fundamentālu, secīgu un nepārtrauktu – gadu pēc gāda, grāmatu pēc grāmatas — un līdz ar to turpmākās un jaunākās dzeju grāmatas aizvien vēl gaida izdošanu. Brūvera dzejai, jāpiebilst, maza novēlošanās par ļaunu nenāk.

Recenzijas virsrakstā nav drukas kļūdas. Šoreiz patiesi runāsim par arheistu — nevis par tradicionālo arhaistu. Arhaistu starp latviešu poētiem nekad nav bijis maz: viņi vairāk vai mazāk veiksmīgi urda augšup kultūras zemslāņus, salien pašu slietajās zaudētās paradīzes zaru būdiņās vai pagājības heroisko utopiju baznīcās un plunčājas foklorisko alūziju zaptsūdeņos. Vārdu sakot, arhaists veic muzejnieka vai literārā arheologa nebūt ne peļamo darbu; diemžēl viņu poētiskās pasaules stipri atgādina statiskus un stilizētus jēdzienu, metaforu un simbolu slieteņus, kas itin labi iederētos lietišķās mākslas muzejā. Distance starp arhaistu un arheistu nav liela, toties būtiska. Arheistā apvienosim divus sengrieķu jēdzienus: “arche” – sākums, un “archaikos” — sens; citiem vārdiem, jēdzienā “arheists” ir iekļauts ari dinamiskuma, kustības elements, virzība uz laiku sākumiem, aizlaikiem — tā, bez šaubām, ir bezcerīgi bezmērķīga virzība, jo diez vai laiku sākumu var uzakatīt par mērķi. Taču šī virzība rada jēgu, un tas ir galvenais. Tātad par arheistu uzskatītai poētu, precīzāk, īpaši šai gadījumā, poēzijas protagonistu, kas tiecas ieraudzīt sevi, pasauli, runāto un rakstīto vārdu, tostarp arī savu tekstu, vēsturiskuma dimensijā: viņš it kā atsakās dzīvot savā lajkā un nodarboties ar vecu pūra lāžu revīzijām. Saprotams, ārlaicīgums vai pārlaicīgums iespējams tikai kā romantisks pieņēmums, tālab arheists, ļoti nopietni uztverdams romantiskās ilūzijas, jo arī tās ir jebkura laikmeta nepieciešama sastāvdaļa, caurauž savu tekstu pagājības pavedieniem (gandrīz burtiskā nozīmē — atcerēsimies, ka viena no vārda “teksts” pamatnozīmēm ir “audums”) —, un otrādi, saskata pagātnē pats sevi. Pie arheistiem pirmām kārtām pieder, protams, Uldis Bērziņš, kura labvēlīgā klātbūtne joprojām lāgiem samanāma Brūvera dzejā (Brūveris reizumis izmanto Bērziņam raksturīgās aprautās semantiskās konstrukcijas, kurām kontekstu nākas pielāgot pašam lasītājam — teiksim, “ilgi ar ūdeni mutē / ilgas saspiestas butē // burbuļi ķāpj uņ plīst / asinis burtos līst // salīp ar lapu lapa / nevar izkļūt no kapa”), Brūveris un mazākā mērā arī Juris Kunnoss.

Turpināt lasīt