Francs Kafka “Pils”

Pils, kuru uzcēla Kafka

Francs Kafka. Pils. No vācu val. tulk. L. Kalniņa. Jumava, 2001.

Kafka Pils Pils ir beidzamais lielākais Kafkas darbs, rakstīts 1921. – 1922. gadā, nepabeigts, dzīves laikā no tā nav publicēta ne rindiņa; pēc Pils Kafka sarakstīja vairs tikai nedaudzus stāstus. Pils varēja arī nebūt – romāns piederīgs tiem Kafkas darbiem, kurus viņš vēlēja pēc savas nāves iznīcināt. Laimīgā kārtā Kafkas draugs Makss Brods diez ko necienīja melodramatiskus efektus, tāpēc viņš publicēja gan Pili (1926. gadā), gan pārējos Kafkas darbus, gan arī tekstu, kurš pazīstams ar nosaukumu Testaments un kurā Kafka lūdz iznīcināt savus manuskriptus. Taču tieksme uz melodramatiskiem efektiem bija sveša arī pašam Kafkam, tāpēc vēl jo nopietnāk vērts uztvert šo Testamentu.

Kafka nebūt nepiederēja pie dzīves laikā neatzītajiem ģēnijiem. Neraugoties uz mikroskopiskajās tirāžās iznākušajām plānajām grāmatiņām un retajām publikācijām periodikā, kritika Kafku allaž minēja kā vienu no spēcīgākajiem ekspresionistu ģenerācijas rakstniekiem. Arī izdevēji labprāt būtu publicējuši visu, ko vien Kafka piedāvātu. Taču Kafka neko nepiedāvāja – nedz Procesu, nedz Pili, un tikai no Amerikas dienas gaismu ieraudzīja viena nodaļa. Rodas iespaids, ka Kafka apzināti tiecās pēc izzušanas, pēc pilnīgas aizmirstības, pēc saplūšanas ar neko.

Kāpēc tā – pieļauju, ka atbilde zināmā mērā atrodama arī Pilī. Pils ir vērienīgākais un mīklainākais no Kafkas darbiem, kaut gan sižets izstāstāms bezmaz piecos vārdos. Kādā nomaļā ciemā ierodas mērnieks K. Ciems atrodas grāfa Vestvesta pārvaldītajā teritorijā; pats grāfs līdz ar veselu, no vienas puses, gluži vai dievišķi varenu un, no otras, bērnišķīgi nevarīgu ierēdņu armiju mīt pilī. K mērķis – iekļūt pilī, saņemt atļauju apmesties ciematā un sākt strādāt. Viss romāns vēsta par K cīņu ar pils birokrātisko aparātu un mēģinājumiem iesakņoties ciemā. Ir bez sava gala mīklu – sākot jau ar to, ka pils nemaz nav pils, bet mērnieks, šķiet, ir viltvārdis un beidzot ar ārkārtīgi komplicēto, labirintveidīgo ierēdņu panteonu ar nenotveramo, nekur neesošo un tai pašā laikā visuresošo grāfu Vestvestu augšgalā.

Turpināt lasīt

Francs Kafka “Process”

Uzdrīkstēšanās būt Kafkam

Francs Kafka. Process. No vācu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete. R., Daugava, 1999

Ģeniālu, izcilu, lielisku, labu utt. rakstnieku ir daudz, bet pagalam maz tādu, par kuriem varētu teikt, ka XX gadsimta literatūras ainava bez viņiem nav iedomājama. Kafka ir šīs mazskaitlīgās plejādes pašā centrā. Patlaban uzlūkojot Daugavas izdoto Procesu, kas turpina vērienīgi pasākto sēriju XX gadsimta klasiķi, it kā vajadzētu sajust gandarījumu: beidzot Kafka ievāktos arī latviešu kultūrā. Tomēr pārņem tāda kā neērtības vai grūti formulējama absurda izjūta – it kā kādam būtu parādā, bet nejustos vainīgs par šo parādu. Ir 1999. gads, diez vai atrodams kāds kultūrai piederīgs cilvēks, kurš nebūtu pazīstams ar Kafkas darbiem, viss viņa rakstītais tiek publicēts un komentēts līdz pēdējai rindiņai, Kafku interpretē krustām šķērsām no visiem iedomājamajiem skatpunktiem – un tikai tagad parādās pirmā Kafkas grāmata latviski (turklāt Procesa tulkojuma ceļš no publikācijas periodikā līdz grāmatai bija turpat desmit gadus ilgs – apmēram tikpat ilgs savulaik bija Procesa ceļš no manuskripta līdz publikācijai), it kā izdevēji būtu cieši ņēmuši pie sirds Kafkas vēlējumu pēc nāves viņa darbus iznīcināt vai vismaz noklusēt.

Kafka, kā rakstīja Hermanis Brohs, bija „cilvēks bez biogrāfijas”. Pasaules lielie notikumi – karš (Process rakstīts Pirmā pasaules kara laikā), impēriju brukšana, jaunu valstu tapšana – meta ap Kafku lielu līkumu, toties ikdienišķie sīkumi iedarbojās kā tarāns, triekdami Kafku no vienas bezcerības bedres nākamajā. Viņš bija tipisks sīkpilsonis, piederīgs pie Austroungārijas milzīgās birokrātu armijas, strādāja apdrošināšanas sabiedrībā un nemitīgi grasījās precēties, tā arī nespēdams izšķirties par šo sava mūža lielāko notikumu. Kafkas biogrāfijas fakti visdrīzāk liecina par personību, kas aizdomīgi atgādina Procesā un Pilī aprakstītos ērmīgos ierēdņus, vai vismaz ir bezcerīgs viduvējības etalons. Taču šis bezcerīgais viduvējības etalons, kura vienīgā vēlēšanās, liekas, bija pēc iespējas mazāk atšķirties no citiem, rakstīja – un atļāvās rakstīt tik ļoti atšķirīgi no visas tā laika literatūras, ka jau pēc nedaudziem gadiem mītizējās par citādīguma etalonu. Tostarp mītizējās pat viņa neesošā biogrāfija. Var tikai apbrīnot analītiķus, kas spēj izfiltrēt visneiedomājamākās būšanas no šīs notikumiem tik pieticīgās esamības. Var jau būt, ka ar savu lojālā pilsoņa, mērenā patriota, mērenā ebreja masku viņš gluži vienkārši atpirkās no pasaules, kurai viņa teksti nebija vajadzīgi. Un kura, kā atklājās jau nedaudzus gadus pēc viņa nāves – pēc Procesa un pārējo romānu publicēšanas, patiesībā bezmaz brēca pēc Kafkas darbiem.

Turpināt lasīt

“Procesa” lasīšanas – lasīšanas procesa – piezīmes

“Dobums, kādu ģeniāla grāmata izdedzina apkārtesošajā, ir labi piemērots, lai tur ievietotu savu mazo svecīti. Lūk, kāpēc ģeniālais iedvesmo, iedvesmo visus, bet ne tikai mudina atdarināt.”

Ieraksts Kafkas dienasgrāmatā 1912. gada 15. septembrī

Biogrāfiskie fakti orientācijai: vāciski rakstošs Prāgas ebrejs, kuru parasti mēdz uzskatīt par austriešu literātu; dzimis 1883. gada 3. jūlijā (mātes senčos ir rabīni; tēvs — diezgan veiksmīgs sīkfabrikants, spriežot pēc nenosūtītās Vēstules tēvam (1919) —reti aprobežots un nomācošs cilvēks, īstens Kafkas prozas tēvs); studējis jurisprudenci, mācījies arī Prāgas komercakadēmijā; strādājis sabiedrībā, kas nodarbojās ar apdrošināšanu pret rūpniecībā iegūtām traumām; 1917. gadā saslima ar tuberkulozi; 1922. gadā aizgāja pensijā un pārcēlās uz dzīvi Berlīnē, lai profesionāli nodotos literatūrai; 1924. gada 3. jūnijā mira kādā sanatorijā Vīnes tuvumā; apglabāts Prāgā.

Dzīves laikā iznākušās grāmatas: īsprozas krājumiņš Vērojumi (1913.), pirmā nodaļa no romāna, kuru vēlāk Makss Brods nodēvēja par Ameriku, — Kurinātājs (1913), noveles Spriedums, Pārvērtība (abas 1916), Labošanas darbu kolonijā (1919), stāstu krājumi Lauku ārsts (1919.), Bada mākslinieks (1924). Jau tolaik Kafka nebūt nebija mazpazīstams — izdevniecības Hamburgā un Leipcigā publicēja visu, ko viņš iesniedza, Kafkas darbus tulkoja; 1915. gadā viņam piešķīra visai respektablo Fontānes prēmiju. Nozīmīgākie darbi iznāca pēc nāves: romāni Amerika (rakstīts 1911.—1916.; publicēts 1927. g.; nepabeigts), Process (1915.—1918.; publicēts 1925. g.), Pils (1921 .—1922.; publicēts 1926. g.; nepabeigts; arī šim romānam Kafkas iecerētais nosaukums nav zināms); par prozu mēdz uzskatīt arī Kafkas dienasgrāmatas un vēstules.

***

Kafka ir pabijis visur: eksistenciālista bezizejā, sociālistiskās mākslas mehāniskajās darbnīcās, psihoanalītiķa kabinetā, absurdista midzenī, reālista viennozīmīgajā, pieticīgajā pasaulītē, strukturālista greznumgrabekļos; katrs no šiem interpretētājiem ir mēģinājis Kafku deformēt, iekļaujot savā sistēmā. Šāda Kafkas prozas pakārtošana kādai idejai ir diezgan apšaubāma nodarbošanās, jo pats Procesa autors radīja bezdibenīgu pasauli, visaptverošu sistēmu, — un iekļaut to vēl kādā citā sistēmā būtībā nav iespējams; tāpēc arī interpretētāju sistēmas visbiežāk pašas deformējas un pakārtojas Kafkam. Rakstniecībā allaž eksistē klišejas — jau gatavas struktūras, kuras attiecīgajam autoram atliek tikai aizpildīt, vadoties pēc noteikta likumu kopuma; un ar to arī nodarbojas lielumlielā literātu daļa. Šīs klišejas pamazām tiek nolietotas, to sākotnējā vērtība devalvējas, — un rodas nepieciešamība tās nomainīt. Tas arī ir galvenais rakstnieka uzdevums: izārdīt esošās struktūras un atvietot tās ar jaunām. Kafkas proza parādījās laikā, kad reālprozas tradīcija bija izsmēlusi savas iespējas un mehāniski reproducēja pati sevi, — un viņš radīja principiāli jaunu rakstību (tāpat kā to, tikai citādā veidā, izdarīja Prusts, Džoiss, Folkners, Robs Grijē), orientēdamies vairs ne tikdaudz uz īstenību, kā uz intelektuālo visumu, tā centrā ievietodams bezjēdzību — ne kā emociju vai mirklīgu pārdzīvojumu, bet kā eksistenciālu problēmu, vienu no galvenajām divdesmitā gadsimta pieredzē; galu galā —bezjēdzības bezjēdzību.

***

Process — tas nav tikai romāna nosaukums, tā ir viena no Kafkas poētikas īpatnībām: sīksīki aprakstīts kāds process, šai gadījumā izmeklēšanas process, citur — pārvēršanās (Pārvērtība), sodīšanas (Labošanas darbu kolonijā), tuvināšanās pasaules centram, kādai pilij (Pils), Ķīnas mūra celšana (Kā tika uzcelts Ķīnas mūris), pašnāvība (Spriedums) utt., turklāt Kafka tikai uzskaita, kas ir noticis, un nemaz nav svarīgi, kāpēc tas viss notiek — viss notiek tikai tāpēc, ka notiek. Cilvēks, sākot no zīlnieka līdz filozofam, allaž meklē visā notiekošajā kādu slēptu jēgu, tādējādi katrs mazākais sīkums tiek bezgalīgi skaidrots un komentēts, bet Kafkas pasaulē notikums, pareizāk sakot, notikšanas process tiek tikai aprakstīts — tā skaidrojums, jēgas meklējums atstāts interpretētāja ziņā. Reālprozā ir noteikts paņēmienu kopums, tāds kā savdabīgs augstāka līmeņa alfabēts, no kura formējas darbs, un te ir kāda ļoti svarīga likumsakarība: tekstā nedrīkst būt nekā lieka — autoram vismaz intuitīvi jāapzinās, kāpēc attiecīgā epizode nepieciešama, un no visas iespējamās variantu bezgalības jāatlasa tikai tas, kas ietilpst atbildē uz šo “kāpēc” (citādi bez pārmērīgām pūlēm jebkuru stāstu varētu pārvērst romānā, romānu — triloģijā, triloģiju, teiksim, dodekaloģijā utt.). Ja kāda epizode romānā iekļuvusi “nez kāpēc” — tā ir pilnīgi lieka, un bieži gadās, ka šī iemesla dēļ lieks izrādās viss romāns. Kafkas Procesā ir citādi. Ielūkosimies, piemēram, romāna otrajā nodaļā, kurā Jozefu K. izsauc pie izmeklētāja: nez kāpēc svētdien (tas tiek īpaši uzsvērts); K. nez kāpēc nonāk konfliktā ar direktora vietnieku (vēlāk šī epizode nekur neatbalsojas); ceļa viņš nez kāpēc sastop tos trīs savus kolēģus, kuri bija klāt aresta brīdī; tālāk, meklēdams izmeklēšanas komisiju, viņš nez kāpēc izdomā dīvaino galdnieku Lancu (kurš tik labi iederas šai mājā, ka nebūtu brīnums, ja K. viņu patiesi atrastu); dzīvoklī, kurā noris izmeklēšanas komisijas sēde, nez kāpēc mazgā veļu, — un nez kāpēc tieši šādā dzīvoklī noris izmeklēšanas komisijas sēde; uz izmeklēšanas komisijas sēdi nez kāpēc sapulcējusies vesela zāle, kura turklāt nez kāpēc sadalās divās daļās, no kurām viena nez kāpēc smejas, kad K. apgalvo, ka viņš esot lielas bankas vecākais prokūrists; turklāt K. nez kāpēc saka varenu atmaskojošu runu utt. Kafka romāna likumsakarības apgriež ar kājām gaisā — teksta pamatā ir tieši tas, kas tur nedrīkstētu būt, kas ir diletantisma pazīme. Sižeta loģika ir pavisam vienkārša: process no aresta līdz nāvessodam, bet šo sižeta ritumu veido “nez kāpēc” process — autors it kā atslāņo epizodi/zīmi no tās nozīmes (“Kafka — nesasniedzamas transcendences romānists; viņa pasaule pārpildīta ar zīmēm, kuras mēs nesaprotam,” 1957. gadā rakstīja Sartrs), vai, pareizāk sakot, jebkurš “nez kāpēc” (principā atsevišķam “nez kāpēc” var atrast jēgu, piedēvēt kādu simbolu vai metaforu, bet to kopums — kas ietver dažādu līmeņu “nez kāpēc” — ir neatšifrējams, jo nav formēts pēc kādas noteiktas likumsakarības; “nez kāpēc” — tas nozīmē nejaušību likumsakarības kvalitātē) nenozīmē neko, t. i. — tas var nozīmēt visu. Tāpēc arī Kafku nereti mēdz dēvēt par absurdistu.

***

Turpināt lasīt