Aina Zemdega “Maruta”

Pamatīgs ķieģelis latviešu prozas kontekstā

Aina Zemdega. Maruta. Romāns. R., Karogs, 1996

Aina Zemdega (1924) ir Kanādā dzīvojoša dzejniece un proziste. Viņa ir publicējusi piecas dzejoļu grāmatas (krājums Cirsma 1974.gadā saņēma Zinaīdas Lazdas balvu), bērnības atmiņu grāmatu Toreiz Lubes dzirnavās (1979; pārpublicēta Rīgā 1991. gadā) un divus romānus — Varšavā nemirst (1983) un Līdz vārtiem — uz tālāk? (1988). Romāns Maruta ir gluži svaigs — trimdā izdots 1995. gadā un saņēmis Kultūras fonda godalgu.

Marutā atkārtojas jau daudzreiz lasītais stāsts par 1944.gada rudens notikumiem Latvijā, bēgšanu pāri jūrai uz Gotlandi, bēgļu nometnēm un pirmajiem gadiem Zviedrijā. Maruta piederīgs tiem darbiem, kurus mēdz dēvēt par tradicionāliem reālpsiholoģiskiem romāniem. Lielākoties ar šo jēdzienu attaisno galīgi nelasāmus tekstus: autors paņēmis labi pazīstamas literāras klišejas, mehāniski aizpildījis tās ar savu tekstu, piešāvis klāt vēl visādu ideju mērci un cēli deklarējis, ka raksta tradicionālo reālpsiholoģisko prozu. Taču šajā vārdā tiek dēvēts arī cits, tiesa, krietni šaurāks tekstu loks. Proti, viscaur profesionāli izstrādāti — nav, kur piesieties — lasāmgabali, kas labi iet pie sirds lasītājiem (šoreiz, šķiet, drīzāk lasītājām), jo atkārto jau senpazīstamo un daudzkārt lasīto, neapgrūtina ar visādām ekstravagancēm un nekādā gadījumā nekaitina. Literatūras procesu tie neiespaido — tie vienkārši atspoguļo «vidējo līmeni». Patlaban latviešu prozā visvairāk izjūtams tieši šī slāņa trūkums: ir vai nu vairāk, vai mazāk elitāras ekstravagances vai ari nevarīgi smērējumi, bet kvalitatīvas lasāmvielas tikpat kā nav.