Juris Zvirgzdiņš “Atgriešanās Itakā”

Uzmetums Zvirgzdiņa prozas receptei

Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Stāsti. R., Dienas Grāmata, 2011. 143 lpp.

Juris Zvirgzdiņš Atgriešanās Itakā Atgriešanās Itakā ir Jura Zvirgzdiņa otrais stāstu krājums pieaugušajiem (ja par stāstu krājumu neuzskata arī mazo grāmatiņu Esse un… (1993), kurā lasāmo jokaino tekstiņu žanriskā piederība galīgi nebija skaidra). Pirmajā krājumā – Rīgas sapņugrāmata (2002) – bija apkopoti kādu padsmit gadu laikā tapusī īsproza, kurā autors, dažus stāstus pat nokrustījis par esejām, tik virtuozi mežģīņoja kultūrvēsturisko alūziju tīmekļus, ka veselais saprāts tajos priecīgi pinās un zaudēja jebkādu apjēgu gan par savu veselumu, gan par saprāta prātīgumu vispār. Krājumā Atgriešanās Itakā – tajā lasāmi deviņi stāsti (Zvirgzdiņš nav piederīgs daudzrakstītājiem, toties katrs stāsts tiek perfekti izstrādāts) – bilde drusku citāda. Saprāta priecīgie pinekļi nekur nav pačibējuši – visjūtamākie tie ir stāstos Maiņa, Turp un atpakaļ, Zaķa vēstījums, mazākā mērā – Karalī Purkšķī, kura fonā neuzkrītoši pavīd Erika Ādamsona gādīgā ēna un kurā kultūrvēsturisko alūziju vietā nākušas kulinārās un mazliet arī medicīniskās. Taču pārējos stāstos aizvien uzstājīgāk ieskanas dramatiskas un lāgiem arī traģiskas intonācijas, kulmināciju sasniedzot Sapņos, nevienubrīd gan nezaudējot Zvirgzdiņam raksturīgo farsa un aizrautīgās spēles poētiku. Starp citu, līdzīga īpatnība piemita arī trejgalvībā ar Vladi Spāri un Lienīti Medni rakstītajam romānam Odu laiks: pirmā daļa, tapusi 1987. – 1988. gadā, viscaur ieturēta farsa manierē; otrajā, kas sarakstīta 2009. gadā, krietni jūtamāka vēstures mācība, kas kā allaž ir bezcerīgi drūma. Odu laiku šeit piesaucu arī tālab, ka uzmanīgs lasītājs stāstā Maiņa varētu saskatīt nebūt ne attālu, tomēr arī ne pirmajā acu uzmetienā samanāmu radniecību ar dažām Odu laika epizodēm.

Viens no mūžīgajiem jautājumiem: kas rakstnieku iespaido/inspirē vairāk – viņa pieredzējumi tai pasaulē, kuru mēs dažkārt dēvējam par reālo, vai arī grāmatas, kuras viņš ir lasījis? Lai arī jautājums lielā mērā retorisks un tātad neatbildams, saistībā ar Zvirgzdiņu atbilde tomēr skaidra – tās ir grāmatas, turklāt ne tikai lasītās, bet arī paša rakstītie teksti – kā tas notiek stāstā Maiņa, kurā blakus autora paštēlam liela loma ierādīta pirms gadsimta ceturkšņa Zvirgzdiņa stāstā Pūķis uzradītajam Eņģīzeram. Taču tās nav tikai izcila lasītāja piezīmes uz literatūras vēl neaprakstītajām maliņām (šāda „piezīmju poētika” vairāk bija raksturīga Rīgas sapņugrāmatai, un arī Marģera Zariņa klātbūtne tajā bija jūtamāka). Šīm spēlēm ar alūzijām un kultūrvēsturiskajām zīmēm ir krietni svarīgāka funkcija. No vienas puses, tās veido tādus kā „lodziņus”, atverot tekstu uz bezgala daudzām citām pasaulēm un ieaužot to visos iedomājamajos kontekstos, no otras – stāsts, būtībā bezgalīgi mazs punkts pasaules kultūras kontekstā, izrādās visas šīs gigantiskās pasaules projekcija. Galu galā – jebkuru tekstu var uzlūkot kā visas literatūras attīstības gala rezultātu, un Zvirgzdiņa proza šo procesu ļauj sajust. Turklāt ne tikai tekstu – Murgu naktī pat atkritumu izgāztuves saturs pārtop par reti daiļrunīgu kultūrvēsturisko zīmju krāvumu.

Turpināt lasīt