Inga Žolude "Silta zeme"

Inga Žolude Silta zeme Rets gadījums beidzamo gadu latviešu literatūrā – itin cerīga debija prozā. Inga Žolude jau daudz publicējusies kopš 2002. gada – gan īsprozu, gan recenzijas. Tagad iznācis viņas romāns Silta zeme (Dienas Grāmata, 2008). Visupirms drusku samulsina visai specifiskā darbības vide, laiks un personāži: bezmaz nekur, nekad un ne ar ko. Darbības laiks netiek precizēts – tikai aptuveni nojaušams, ka tās varētu būt ļoti nosacītas mūsdienas. Vieta – Āfrika, Stambula, Pēterburga, Itālija, pa kurieni maļas personāži, ir tikai tukši vārdi, kas lāgiem tiek dekorēti ar nēģeriem, mošejām, olīvkokiem, zeltainiem baznīcu kupoliem vai tamlīdzīgu „kolorītu”, vienīgi Parīze izpelnījusies taustāmākas aprises, kas gan aprobežojas ar Luvras un Eifeļa torņa pieminējumiem. Arī personāži bez piesaistes kaut kādai konkrētībai, valodai un pat dzimumam. Ja Danielam – pārsvarā no viņa skatpunkta iekšējā monologa stilistikā rit vēstījums – izdarītu abortu vai viņa māsu Nelliju aplaimotu ar dažiem vīrišķā dzimuma atribūtiem, romānā nekas daudz nemainītos – un tas nekas, ka patlaban abortus izdara Nellija, bet sievietes drāž Daniels. No sākuma man likās, ka tas tāds iesācēju autoru sindroms – ja reiz viss degungalā esošais liekas blāvs, banāls, pārmēru pazīstams, tāpēc augsto plauktu literatūras necienīgs, pareizāk sakot, vienkārši pietrūkst meistarības tā aprakstīšanā, labāk pabēgt pēc iespējas tālāk, patverties dažu pazīstamu kultūrzīmju aizvēnī un ļaut, lai tās strādā autora labā. Tomēr šoreiz lieta sarežģītāka. Šķiet, šāda „nekur un nekad” taktika bijusi nepieciešama gluži triviālu apsvērumu dēļ – lai akcentētu, ka mūsdienu cilvēks zaudējis spēju identificēties ar konkrētiem telpas un laika punktiem (manuprāt, tas gan ir no gaisa pagrābts antropologu pieņēmums, kas veiksmīgi iztirgots modīgas teorijas skatā), līdz ar to vismaz daļēji zaudējot arī savu būtību un pārtopot galīgi bezpersoniskā, medūzveidīgā vārdu masā. Galu galā – vismaz no personāžu skatpunkta un romāna kontekstā – jautājumam „kur un kad?” patiešām nav nekādas nozīmes, tās tikai dibenplāna detaļas, viss svarīgākais noris personāžu domās, iedomās, sapņos, vīzijās. Taču nūjai ir otrs gals – šāda pasaules kultūrzīmju, „tikai vārdu” zibināšanās un kartogrāfiskās mistifikācijas nevieš ne mazāko uzticību, un, ja romāna dibenplāns ir būtībā nekāds, uzreiz kļūst apšaubāma visa romāna būve.

Turpināt lasīt