Monika Zīle “Kļavas nosarka divreiz”

Bise aiz skapja, sakaltušais lops mutē

Monika Zīle. Kļavas nosarka divreiz. Melna zivs melnā upē. Romāni. R., Jumava, 1998

image Pastāv izcilas grāmatas un pirmšķirīgas grāmatas. Tāpat ir arī otrās un trešās šķiras literatūra – un droši vien vēl kādas padsmitās šķiras lasāmgabali, kas paredzēti vien patīkamai laika nosišanai. Bet, izlasot Monikas Zīles vienā grāmatā izdotos romānus Kļavas nosarka divreiz un Melna zivs melnā upē, rodas šāds secinājums: ja ar šiem romāniem kaut ko var nosist, tad tikai nabaga nevainīgo lasītāju, jo grāmata ir gana bieza.

Romānā Kļavas nosarka divreiz stāstīts par to, kā divi sīki blēdīši, Ligija un Edmunds, mēģina tikt pie bagātības, izkrāpjot vecai kundzei lauku māju. Atzīšos, tuvodamies romāna beigu galam, par varītēm mēģināju atrast arī kaut ko labu, ko par šo lasāmgabalu pateikt. Jo – vai nu tā būs, ka uzreiz metams laukā. Tak nekā. Samocīts sižets, kuram katrs nākamais pavērsiens tiek gluži vai aiz matiem pievilkts; ļautiņi, kas bīdās pa romānu kā tādas plakanas papīra figūriņas, paklausīgi izpildot katru mazāko autores kaprīzi, visviens, vai tā iederas sižeta loģikā, kas jau tā krietni vien klibo uz abām kājām, vai vispār liekas iz citas operas (t.i., cita romāna) ieceļojuši. Kolīdz autore vairs nezina, ko darīt – romāns atmeties strupceļā, uzreiz parādās kādas „priekšnojautas” vai „zīmīgs sapnis”, kas liek romāna personām kaut kur skriet, kaut ko darīt, lai kaut kā nebūt pavirzītu kleino sižetu uz priekšu. Darbībā nez no kurienes iesaistās aizvien vairāk personu, nez kāpēc tiek cītīgi izzīmēti visādi raduraksti, kaut arī tiem romāna kontekstā nav nekādas nozīmes. Tas, kāpēc blēņdari Ligija un Edmunds tik ļoti sakārojuši nomaļo lauku māju un ko viņi ar to tālāk iesāks, – tas tā arī nav pateikts. Kaut gan, cik noprotams, viņiem tā ārkārtīgi nepieciešama, jo Ligija gadījumā, ja krāpšana neveicas, iecerējusi pat noindēt veco saimnieci un laikus (kārtējās „priekšnojautas”) sagatavojusi kādas mīklainas zāles. Lai cik tas komiski liktos, romānā ir arī slavenā bise – tā pati, kas karājas pie sienas un kurai nobeigumā noteikti jāizšauj. Šoreiz gan autores domu gaita ir ārkārtīgi oriģināla, un viņa šo bisi nevis pakar pie sienas, bet paslēpj aiz drēbju skapja – sak, nu gan lasītājs nenojautīs, ka šaujamdaikts kādubrīd sprūdīs vaļā, ka spalvas vien no neģēļiem putēs. Un patiesi: blēdīgi un slepkavnieciski noskaņotā Ligija sašauj pati sevi, turklāt baismīgu suņu gaudu – „par kaut ko nenovēršamu” – pavadījumā. Bet pats romāns nenovēršami mirst ātrā nāvē bez jebkādām suņu gaudām vai pravietiskiem sapņiem.

Turpināt lasīt