Rimants Ziedonis "Austrumu robeža"

imageRimants Ziedonis Austrumu robežā (Zvaigzne ABC, 2008) turpina Paradoksālajā Latvijā (2006) aizsākto ceļojumu uz perifēriju, atšķirība vien tā, ka Paradoksālā Latvija vairāk atgādināja savā starpā nesaistītas acīga žurnālista piezīmes par provincē sameklētiem unikāliem kultūras un sadzīves faktiem, turpretī Austrumu robežā ir „sižets”, „centrālā ass”, ko veido Latvijas austrumu robeža – no punkta, kur sastopas Latvija, Lietuva, Baltkrievija uz ziemeļiem līdz punktam, kur saiet kopā Latvija, Igaunija, Krievija.  Turklāt autors virsrakstā formulēto maršrutu ietur apbrīnojami konsekventi, patiešām ceļodams pa pašu robežu un neļaudamies kārdinājumiem atkāpties pārdesmit kilometru nostāk, kur varētu atrast, teiksim, Aglonu un Rēzekni ar krietni bagātāku kultūrvēsturi. Pat pierobežas Krāslavā acs tiek iemesta tikai garāmskrienot. Īsti gan negribētos piekrist priekšvārdā cēli pasludinātajai idejai, ka Latvijas austrumu robeža esot „robežšķirtne starp divām politiski, filozofiski un visādi citādi atšķirīgām telpām – Rietumu un Austrumu pasaulēm”. Diez vai pasauli ar vienu rokas vēzienu būtu prātīgi sadalīt divās krasi atšķirīgās daļās. Drīzāk tā ir visai neveiksmīga metafora, ar ko tiek apzīmētas dažas ar iedomām un ilūzijām atšķaidītas mūslaiku politiskās reālijas. Turklāt tālāk šī doma vairs nekādi netiek akcentēta, drīzāk gan apgāzta, nemitīgi vēstot, kā šajā pierobežas joslā sajaukušies laiki un kultūras un kā „svešais” visai īpatnējā manierē tiek transformēts par „savējo”, tādējādi apliecinot, ka „svešais” nemaz tik svešs nav.