Jānis Vēveris “Kaugems un citi”

Vēvera ceļa rullis

Jānis Vēveris. Kaugems un citi. Stāsti. R., Artava, 1993

Teikt, ka Jānis Vēveris (1960) ir bijis pavisam nezināms, būtu diezgan aplami. Kā dzejnieks viņš debitēja jau krietni sen — 1977. gadā; sekoja daudzas dzejas publikācijas, no kurām nozīmīgākā — dzejoļu kopa Acīs 1987. gadā. Tie bija vienmērīgi viduvēji, brīžiem sakonstruēti, brīžiem apcerīgi un rezignēti panti, par kuriem, ja arī kritika bilda kādu vārdu jauno autoru dzejas apskatos, tad vairāk nekā skeptiski. Astoņdesmito gadu vidū (atcerēsimies, ka šai laikā uzmanības centrā atradās Andras Neiburgas, Gundegas Repšes, Rudītes Kalpiņas, Evas Rubenes stāsti) Vēveris sāka rakstīt arī prozu. Un atkal: tā pati vienmērīgā viduvējība, gramatiska un stilistiska ekvilibristika ar suņiem un sievietēm (jēdzieni, kas Vēvera pasaulē ir līdzvērtīgi), bet vienlaikus — pedantiski izkopta tehnika. Izlasot šos stāstus, rodas īpatnēja sajūta: tur taču „nekā nav” — vārdi gūzmojas bez sava gala, frāzītes gludas kā izvirpotas, bet tie “karājas gaisā” virs drūma un pelēka tukšuma. Saprotams, pienāca laiks, un jaunais autors sakopoja dzejoļu krājumu, ko izdevniecība Liesma noraidīja. Pēc gada tāds pats liktenis piemeklēja nākamo krājumu. Vēl pēc gada noraidīja arī stāstu krājumu. Vārdu sakot, Vēveris gadus desmit apgrozījās literatūras tuvumā, un par viņu sāka veidoties priekšstats kā par jaunu, bet jau bezcerīgu autoru.

Taču tad notika lūzums. Varbūt es kļūdos, tomēr liekas, ka šoreiz to iespējams datēt precīzi: 1988. gada 15. janvāris, kad Literatūra un Māksla publicēja mazu, spoži izstrādātu stāstiņu Tie augstie, augstie logi. Sižets — kā jau visi Vēvera sižeti — bija triviāls: avārija uz šosejas, kas ierosina atmiņas mehānismu, un stāsta vidū rodas “laika bedre”, kurā ieplūst savulaik pārdzīvotā mīlestība. Pēc tam sekoja Dekonstrukciju cikls, vairākas publikācijas periodikā, godalga Literatūras un Mākslas 1992. gada īsprozas konkursā par stāstu To dara tā un garstāsts Kaugems.

Vēveris bija iedarbinājis savu ceļa rulli un sāka rullēt pa prozas pauguriem, visu nolīdzinādams un cieti sablīvēdams — tā, lai tekstā nepaliek ne mazākā negluduma vai neprecizitātes, lai viss ir saskanīgs, atskanīgs un rūpīgi noslīpēts. Vārdi aizvien vairāk tuvojās cits citam, sablietēdamies gluži kā asfalts zem ruļļa; aizvien vairāk nepateiktā palika aiz stāstu robežām — un šis nepateiktais sāka runāt: balsis no stingri noblietētā asfalta apakšas. Vēvera astoņdesmito gadu prozai un arī pirmajām Dekonstrukcijām piemita tāds kā klīrīgs manierīgums — rezignēta “pasaules skumju” smalstīšana ikdienā un sasmalstītā apjūsmošana, pļāpīgums par banālām lietām un vienlaikus — virtuoza prozas tehnisko iespēju demonstrēšana, jo sevišķi tas sakāms par periodiem. Vēveris ir gluži vai apsēsts ar periodu konstruēšanu — viņa teikumi patiesi veļas, rit un ripo cauri tekstam, piesātinādamies ar jaunām jēgām un gūzmodamies cits uz cita. Turklāt viņam piemīt arī šādai prozai nepieciešamā pacietība un pedantisms. Kādreiz Nīče — ne kā filozofs, bet kā stila meistars — brīdināja: “Uzmanīgi ar periodiem! (..) Vairākumam periods ir klīrēšanās.” Savukārt Vēveris Kaugemā ironiski attaisno sevi: “Bezgalgari plūstoši periodi. Lasītājam var iemānīt daudzko, ja vien tas pagatavots stilistiski nevainojami.” Būtībā Vēvera ceļa rullis ir kustējies starp šiem diviem tik ļoti tuvajiem punktiem, klīrēšanos un stilistisko nevainojamību: klīrēšanās nu atstāta tālu aiz muguras, stilistiskā nevainojamība sasniegta (tas nebūt nav pārspīlējums) — un ceļš, jāsaka, iebraukāts plats un pamatīgs.