Sandra Veinberga “Ielocītās lapas”

Pelēko ēnu teātris

Sandra Veinberga. Ielocītās lapas. Romāns. R., Preses nams, 2001. 591 lpp.

Sandras Veinbergas romāna Ielocītās lapas iecere skaidra: izsekojot dažu ģimeņu likteņiem, parādīt, ko visu latviešiem 20. gadsimtā – no trīsdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām – nācies piedzīvot. Šādu vēsturisko komiksu gan saražots atliku likām, tomēr sava vieta literatūrā tiem allaž atradīsies. Taču jau no pirmajām lappusēm sākas dīvainas lietas. Nez kāpēc Rīga tiek nokrustīta par Austrumu (vai, vēl banālāk, mazo) Parīzi, PSRS un Vācijas vietā tiek runāts par sarkanām un brūnām lielvalstīm, Zviedrija un Dānija ir vienkārši "mazas valstis". Tāpat arī reālas vēsturiskas personas mīklainu apsvērumu dēļ tiek maskētas ar pseidonīmiem: Staļins kļūst par Tēraudvīru, Hitlers un Gebelss – par H un G un tamlīdzīgi. Kāpēc šīs spēlītes autorei bijušas vajadzīgas – nudien nav skaidrs. Var jau būt, ka viņa mēģinājusi rāpties kādā abstrakciju kalniņā, apcerēt mazas valsts likteni vispār, bet īstenībā iebraukusi galīgā aptuvenības purvā.

Tātad – latvieši, kas nemaz nav latvieši, jo netiek dēvēti par latviešiem (precizitātes labad jāpiebilst, ka romāna centrālajām personām ir krietns vācu asiņu piejaukums), rāmā garā dzīvo un godīgi strādā, bet tad nāk virsū sarkanie, pēc tam – brūnie, tad atkal sarkanie, ģimenes put uz visām pusēm, cilvēki aizklīst pasaulē, brīvajā pasaules daļā mītošie savā starpā nikni ķildojas, sarkanajā – drūmi velk jūgu. Autore rūpīgi uzskaita, ar ko katrs nodarbojas, ko velk mugurā, ko ēd, uz kurieni iet, ar ko satiekas, ko runā utt., utt. Romāns burtiski pārblīvēts ar ikdienišķiem un nebūtiskiem niekiem, bet tas viss – vai nu virtuves klaču (latviešu romānistikas "maģistrālais sižets" – kurš ar kuru precēsies vai kurš no kura šķirsies), vai biogrāfisku anketu līmenī. Īstenībā te pat nebūtu kur piesieties – šo informāciju varētu uzskatīt par šādas ievirzes romānam nepieciešamo kultūrvēsturisko fonu, bet nelaime tā, ka Veinberga visam nošļūc pa virsu – esamības zemslāņi paliek neskarti. Sadzīve kā uz delnas, dzīves smakas nav jūtamas. Darbojošamies personas kā tādas pelēkas ēnas grūtsirdīgos viepļos savaikstītiem ģīmjiem klīst pa Eiropas mērogu butaforisko skatuvi, kuru tām atvēlējusi autore. Tiek aprakstīti traģiski un pavisam šaušalīgi notikumi, bet no traģēdijām ne vēsts – vienvienīga literāra birokrātija. Vienalga, vai tiek šūtas frakas, vai pārdzīvota Hamburgas (kas nemaz nav Hamburga, bet H) bombardēšana, reaģē vienādi – nekādi.

Turpināt lasīt