Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi

Radīšana kā dzīvesveids

Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi. Sastādītājs Eižens Valpēters. – R., Latvijas Vēstnesis, 2010

image Pēc ilgas tapšanas iznākusi Eižena Valpētera veidotā grāmata Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi; kā literārā redaktore un arī daudz tekstu autore pēdējā laikā viņam līdzdarbojusies Amanda Aizpuriete. Savulaik intervijā Karogam autors stāstīja, ka iecerētās grāmatas nosaukums būs Neiespējamā iespējamība, jokainais un pretēji jebkādiem gramatikas likumiem veidotais neoloģisms ‘nenocenzētie’ šai gadījumā liekas īsti vietā un itin precīzi raksturo parādību, kurai grāmata veltīta. Nenocenzētajos materiāls sadalīts pārdesmit tēmās – Kaza, hipiji, kazistu zīmējumi, samizdata LPSR variants, alternatīvā kino iespējamība u. c.; ir arī ne tik vispārinātas materiālu kopas (teiksim, Imanta Kalniņa un Kellijas Čerijas attiecības kā sešdesmito gadu bezcerīgās esamības zīme, Imanta Lancmaņa stāsts par baznīcu glābšanu vai materiāli par Rīgas Pantomīmu). Katrai no šīm tēmām veltīti vairāku autoru raksti, kas papildināti ar milzumdaudzām fotogrāfijām un zīmējumiem.

Nav viegli pateikt, kas īsti ir Nenocenzētie, īpaši vēl tāpēc, ka analogu šāda veida izdevumam latviešu kultūrā grūti atrast. Grāmata par alternatīvo kultūru? Noteikti nē – jebkāda veida analītiskas vai sistēmiskas noslieces Nenocenzētajiem pilnīgi svešas, ja nu vienīgi dažas nodaļas ievada teksti, kuros mēģināts šīs norises puslīdz ievietot teorētiskos rāmjos (piemēram, Māras Traumane apcer kazistu zīmējumus, Alise Tīfentāle – fotogrāfiju laikmeta ideoloģijas kontekstā). Tāpat to nekādā gadījumā nevarētu uztvert kā enciklopēdiskas ievirzes vai izziņu izdevumu – lai arī grāmata biezi apdzīvota un tajā skartas daudzas un savā starpā krasi atšķirīgas alternatīvās kultūras izpausmes, tā neaptver – un nemaz nepretendē to darīt – visu alternatīvo kultūru, turklāt arī tās sfēras, kas tiek skartas, apcerētas visai pieticīgi – īsās, konspektīvās esejiņās vai atmiņu fragmentos, kas bieži mēdz aprauties bezmaz pusvārdā. Tiesa gan, „tukšās” vietas lieliski aizpilda fotogrāfijas. Raugoties no cita skatpunkta – varbūt Nenocenzētie ir „atmiņu albums”, piesātināts ar nostalģiju „kad mēs bijām jauni”? Ir gan „atmiņu albuma” iezīmes, gan arī nostalģija, bet saprātīgās devās – ja arī sešdesmitajos gados zāle bija zaļāka, tad tikai mazliet un ļoti neuzbāzīgi, bet saprātīgi dozēta nostalģija jau piederīga mākslas augstajām sfērām. Stipri vienkāršojot, varētu teikt, ka no Nenocenzētajiem gan var gūt uzskatāmu priekšstatu par alternatīvo kultūru Latvijas PSR, taču diez vai to var iepazīt. Te jāatceras, ka Nenocenzētie faktiski ir viena autora darbs – lai arī Eižens Valpēters pieticīgi nomaskējies izdošanas ziņās kā sastādītājs, īstenībā tieši viņš ir vācis, krājis un apkopojis materiālus un, galvenais, vadoties iz paša pieredzētā, veidojis grāmatas struktūru, kas pirmajā acu uzmetienā liekas drusku neloģiska, jo vienos vākos tiek apvienotas parādības, kas citkārt varētu šķist pilnīgi nesaistītas. Atkal vienkāršojot – ko nav pieredzējis Valpēters, tas izcenzējies ārpus Nenocenzēto robežām.

Turpināt lasīt