Vācu literatūra un Latvija. 1890 – 1945

Vācu literatūra un Latvija Grāmata Vācu literatūra un Latvija. 1890 – 1945 (Zinātne; autori: Benedikts Kalnačs, Inguna Daukste-Silasproģe, Zanda Gūtmane, Jana Vērdiņa, Māra Grudule) vispirmām kārtām piesaista uzmanību ar literatūrvēsturisku rakstu krājumam neraksturīgi lielo apjomu – sējums ir 879 lappušu biezs. Lai gan nedz lappušu skaits, nedz grāmatas svars vēl neliecina par tās vērtību, tomēr šoreiz jaatzīst, ka vismaz pārredzamā laikposmā nav manīts šāda vēriena darbs, kas veltīts cittautu literatūrai un tās sakariem ar Latviju. Virsraksts gan ir drusku mānīgs – apmēram puse no tekstiem apcer tikai vācu literatūru. Kopējā intonācija – labdabīgi konservatīva (arī apcerot kādreizējos literatūras reformētājus un agresorus, kādu XX gadsimta pirmajā pusē vācu literatūrā bija atliku likām).

Krājumu ievada Benedikta Kalnača apcere Vācu literatūra un sabiedrība 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē. Tālāk literatūra aplūkota pa žanriem. Inguna Daukste-Silasproģe ļoti pamatīgi analizē vācu prozas attīstību. Zanda Gūtmane rakstā Modernie estētiskie meklējumi vācu prozā sīkāk aplūko Kafkas, Tomasa Manna un Heses daiļradi. Jana Vērdiņa raksta par dzeju – apcerēts gan Rilke, gan Stefans George, gan ekspresionisti, gan Brehts, taču dīvainā kārtā nav skarti dadaisti, kurus Vērdiņa savulaik tik veiksmīgi atdzejojusi. Kaut gan – tieši dadaistu darbības relatīvi īsajā laikposmā bezmaz sprādzienveidīgi un programmatiski realizējās poētika, kuru pasaules literatūra turpināja ekspluatēt daudzus gadu desmitus. Savukārt Kalnačs analizē drāmu.

Turpināt lasīt