Eseja, kuru inspirēja Zigmunda Skujiņa Jātnieks uz lodes
Recenzijā par Zigmunda Skujiņa Jātnieku uz lodes rakstīju, ka tā ir viena no aizraujošākajām grāmatām, kāda beidzamajā laikā lasīta. It kā pašsaprotams apgalvojums. Taču, ja atceramies, ka Jātnieks uz lodes ir autobiogrāfiska grāmata un zināmā mērā to var uzskatīt par memuāru žanram piederīgu, uzreiz rodas jautājums: vai tā liekas aizraujoša tāpēc, ka tās autors ir pazīstams rakstnieks Zigmunds Skujiņš un mani — kā lasītāju — ir vadījusi interese uzzināt, kā Skujiņš dzīvojis, ko pieredzējis, ko darījis, ko domājis utt., vai arī — Jātnieks uz lodes ir interesanta gluži vienkārši tāpēc, ka tā ir interesanta (citiem vārdiem, ja no grāmatas vāka piepeši pačibētu autora vārds, vai es to lasītu ar tikpat lielu aizrautību kā tagad?). Jautājums nav bez pamata, jo dīvainā kārtā arī izcili rakstnieki palaikam izmanās sacerēt sātaniski garlaicīgus memuārus, par kuriem literatūrpētnieki pēcāk mēdz skeptiski piezīmēt, ka tiem piemītot “kultūrvēsturiska nozīme”; interesi tajos izraisa ne tik daudz teksts, cik autora vārds un personība. Taču bez kultūrvēsturiskās nozīmes memuāriem piemīt arī cita funkcija. Proti, jebkurš autors ar savām atmiņām ir piedalīgs procesā, kurā literatūra veido mītu par sevi; mīts par literatūru — tā ir literatūras vēstures spožā un glancētā virskārtiņa, kas nemitīgi atdzīvina un padara līdzesošu pagātni — ar autoriem, viņu biogrāfijām, tekstiem. Diemžēl latviešu literatūras vēsture šai ziņā ir ārkārtīgi trūcīga (sametas balta skaudība, ja atceramies Parīzes vai Pēterburgas, vai tik jaunas pilsētas kā Ņujorka literāros mītus). Latviešu literatūras vēsture funkcionē nevis kā mīts, bet gan drīzāk kā pieminekļu parks — ar pieminekļiem, piemiņas plāksnītēm, memoriālajiem dzīvokļiem, kapu līdzenajām rindām. No kapsētas grāmatvedības nudien grūti izveidot mītu — un sava vaina te ir gan biogrāfiem, gan literatūrvēsturniekiem, gan memuāristiem. Un tas, ko klasificē kā interesantu, — tā ir ļoti svarīga mīta sastāvdaļa.
Vispār jēdziens “interesants” — tā patiesi ir ārkārtīgi interesanta kategorija, kurai cītīgi met līkumu akadēmiskie literatūrpētnieki; taču ar to saistīts pirmais jautājums, ko uzdod lasītājs pār vēl nelasītu grāmatu: vai tā ir interesanta? Te nepieciešama maza atkāpe. Ja mēs meklējam literatūras pirmsākumus, tad visur redzams viens un tas pats: no sākta gala literatūra bijusi stāstu stāstīšana — visviens, vai tā būtu antīkā pasaule, vai pirmskristīgā Eiropa, vai arābu, ķīniešu, indiešu, persiešu utt. literatūra (visa šī būšana, protams, bija krietni sarežģītāka — priekšstats par to, kā no mitoloģijas olas šķīlās literatūra, joprojām ir pagalam miglains, lai kurā pasaules koka zarā mēs lūkotos). Un stāstu stāstīšanā interesants — tas bija gandrīz eksistenciāli svarīgs jēdziens: Šeherezadei katru nakti nācās izgudrot jaunu pasaku; kolīdz viņa atkārtotu kādu no jau stāstītajām, viņai nocirstu galvu, citiem vārdiem, par garlaicīgiem stāstiem — galvu nost. Starp citu, vēl kāds zīmīgs moments; mēs visi zinām Šeherezades vārdu – taču kurš atceras viņas valdnieka vārdu? Stāstu stāstīšana turpinājās: Bokačo, Rablē, Grimmelshauzens, Servantess un daudzi citi (tās ir tikai virsotnes: stāstīšanas zemslāņi mūslaiku lasītājam ir praktiski nezināmi). Un, lūk: lasot šo prozu, nu nekādi nerodas sajūta, kādu bieži vien izraisa beidzamo divu trīs gadsimtu teksti: tu lasi — un jūti, ka aiz muguras stāv autora rēgs, nosodoši šūpodams galvu un klāstīdams, kāds pagrimis un bezidejisks radījums tu esi. Bez šaubām, didaktika pastāvēja, turklāt bagātīgās devās, taču svarīgs ir kas cits; grūti iedomāties Homēru, Apuleju, 1000 un vienas nakts anonīmos autorus vai Rablē, kas radītu savus darbus, izmisīgi mocīdamies ar problēmu — kāda ir šī teksta jēga, ko šis teksts dos tautai, utt. Viņi diez ko nepūlējās attaisnot savu esamību ar ikdienā pielietojamu tekstu radīšanu; viņi stāstīja stāstus, ne vairāk un arī ne mazāk — un tikai no lasītāja bija atkarīgs tas, ko viņš šajos tekstos izlasīs.
Guntis Berelis vērtē: 