Simt gadu kopā ar Vili Lāci

100 gadu kpā ar Vili Lāci 2004. gada 24. maijā notika Vilim Lācim veltīta konference. Nu konferences materiāli izdoti grāmatā 100 gadu kopā ar Vili Lāci (Zinātne; sastādījusi Margita Gūtmane). Publicētas 15 apceres; autori – rakstnieki, literatūrpētnieki, vēsturnieki.

Visupirms, prātā, protams, nāk pagalam primitīvs jautājums: apaļa jubileja, it kā būtu laiks pavilkt svītru, salikt visus punktus uz „i” un tamlīdzīgi, par to domājuši 15 gudri ļauži – nu, vai tad beidzot par Vili Lāci ir pateikta „visa patiesība” un „līdz galam”? Nekā tamlīdzīga. Dažs garāmejot pieskaras kādām Lāča darbības, precīzāk, jau senzināmu Lāča darbības interpretāciju detaļām, cits sparīgi dod pa purnu, vēl cits ar vienu roku cērt pļauku, bet ar otru tomēr paklapē pa plecu – sak, tak jau tautā atzīts romānists… Dīvainā kārtā grāmatā maz runāts par Lāci kā rakstnieku. Būtībā šai tēmai veltīta tikai viena apcere – V. Vecgrāvja raksts par Veco jūrnieku ligzdu. Daļēji ar to saistīti S. Radzobes (par Lāci un socreālisma kanonu) un R. Brieža (par Lāci un (paš)cenzūru) darbi, taču arī viņi vairāk spriež par Lāča attiecībām ar padomju ideoloģiju. Ja simtgades konferences materiālus parādītu cilvēkam, kuram nav nekādas saprašanas par Lāci, nesapratne kļutu vēl lielāka – kā tas nācies, ka šis tips tiek uzskatīts par visu laiku populārāko letiņu rakstnieku? Jo – pārējie autori vienprātīgi analizē Lāča attiecības vai nu ar Ulmaņa maigo autoritārismu, vai ar sociālisma režīmu. Vēl vienīgi D. Bulas apcere Vilis Lācis Mangaļsalas zvejnieku atmiņās un zvejniecība romānā „Zvejnieka dēls”, kas, manuprāt, ir viens no interesantākajiem krājuma rakstiem. Tajā lasāmi fragmenti no sarunām ar veciem zvejniekiem, kuri vēl atceras pašu Lāci. It kā nekas svarīgs vai jauns netiek pateikts, tīri sadzīviska informācija, taču tā piesaista ar savu „klātbūtnes efektu” un vedina uz pārdomām, kāpēc šie vecie ļauži saka tieši šos vārdus un ne citus.

Turpināt lasīt