Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla “Kuršu vikingi”

Divi rakstnieki uz slidenas taciņas

Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla. Kuršu vikingi. R., Karogs, 1998

Rūmnieks Migla Kuršu vikingi Vēsturiskais romāns ir viena no slidenākajām taciņām prozas labirintā. Kļūmīgs solis — un purvā iekšā. Tas tāpēc, ka dīvainā kārtā izveidojusies visai savdabīga — gan lasītāju, gan rakstītāju — attieksme pret šo žanru. Vienā pusē — “nopietnā” literatūra, otrā — triviālā; pa vidam — vēsturiskais romāns, kas it kā būtu pieskaitāms “nopietnajai”, “augstajai”, “lielajai” utt. literatūrai, it kā ne. Arī kritika parasti par vēsturisko romānu runā gan ar cieņu, tomēr mazliet no augšas raugoties vai piedodoši acis piemiegdama, — un vislabāk tikai citu vēsturisko romānu kontekstā. Citiem vārdiem, jau pats vēsturiskā romāna jēdziens it kā raksturo ne tikai žanru, bet arī teksta kvalitāti. Zināmā mērā attieksme ir pamatota, jo dažu literatūrvēsturisku mežģījumu dēļ vēsturiskais romāns tiecas triviālās literatūras virzienā (ja triviālo literatūru mēs definējam kā teritoriju, kurā nemitīgi tiek reproducētas vienas un tās pašas klišejas). Domājams, pieminot vēsturisko romānu, katram visupirms prātā nāks aptuveni šāds komplekts: zobens rokā, apmetnis uz muguras, daiļā dāma (vēlams — divas) pakaļpusē — un uz priekšu. Ne velti vai visi vēsturiskie romāni aizdomīgi līdzinās cits citam — Valtera Skota, Dimā un Senkēviča vilktās robežas grūti pārkāpjamas arī pie XX gadsimta gala, kad tiek ārdītas bezmaz visas robežas. Vēstu­riskajā romānā joprojām primārās ir bildes iz vēstures, kas uzstīvētas uz visai pri­mitīva sižetiskā karkasa, bet romāns šajā vērtību hierarhijā pakārtots tām. Tieši no šās vērtību orientācijas izriet mil­zīgā stereotipu noturība, tur­klāt savs valdzinājums tiem piemīt — un īstenībā seniķi nav vainīgi, ka nevarēja iztikt bez zobeniem un apmetņiem. Manuprāt, ja nu autors patiesi sacerējies rakstīt vēsturisku romānu, viņam ir tikai divas iespējas: vai nu darināt profesionāli nevainojami izpildītu kādu no klasiskās shēmas variācijām, vai arī tās ironisku apspēli. Uzreiz jāsaka, ka Kuršu vikingu autori izvēlējušies pirmo iespēju un meklējuši savu pirmgājēju taciņu starp klišeju un stereotipu dūksnājiem, lāgiem itin veiksmīgi izlaipodami, lāgiem ar vienu kāju iešļūkdami stipri dziļi, bet tūlīt pat iztikdami laukā.

Bez šaubām, pastāv vēl viena iespēja — sevi cienošs autors (t. i., rakstnieks, kurš nevēlas, ka viņu skata tikai un vienīgi vēsturiskā romāna kontekstā) senču ēnas dancina, kādu augstāku nolūku vadīts; vēsturiskais materiāls tiek iesaistīts lielāka mēroga spēlē, taču arī šeit vēsturiskā romāna stereotipu dēļ var gadīties visādas klizmas (raksturīgs piemērs — Visvalža Lāma Ķēves dēls Kurbads; Alberts Bels savulaik tieši šā nepārvaramā “zobena un apmetņa” stereotipa dēļ pašrocīgi nogalēja Bezmiegu; arī Marģerim Zariņam neko labi neveicās, kad viņš Autīnes novada princī Hamletā Latvijas senvēsturi mēģināja uzstiept uz Šekspīra liestes). Arī šo iespēju Andrejs Migla un Valdis Rūmnieks nav atstājuši novārtā; tas formulēts romāna pēcvārdā: ..mēģināt apjaust, no kurienes stiepjas latvieša saknes. (..) Kādiem mums, latviešiem, vajadzētu stāvēt gadsimtu krustcelēs?”

Turpināt lasīt