Gundega Repše, Anita Rožkalne “Poētiskā anatomija”

Gundegas Repšes prozas anatomija

Gundega Repše, Anita Rožkalne. Poētiskā anatomija. R., Pētergailis 1999

Anitas Rožkalnes Poētiskā anatomija ir visādā ziņā pirmreizīgs darbs latviešu literatūrā. Pirmkārt, tā ir „grāmata par grāmatu”: autore analizē vienu Gundegas Repšes īsprozas krājumu – Septiņus stāstus par mīlu (1992). Apceres objekta ierobežotā apjoma dēļ pati apcere iegūst mūsu literatūrkritikai neraksturīgus dziļumus. Lai nebūtu tālu jāmeklē pirmavots un jāizplūst garos sižetu pārstāstos, grāmatas otrajā daļā lasāmi arī Septiņi stāsti. Otrkārt, Poētiskā anatomija ir dialogs. Īstenībā jebkurai kritiskai vai analītiskai apcerei būtu vēlams būt dialogam, bet šoreiz dialoģiskums ir krietni spraigāks: Rožkalnes tekstam pa vidu lasāmas Gundegas Repšes replikas, komentāri un iebildumi. Treškārt, grāmatai ir gluži vai detektīvsižets: tas ir intelektuāls piedzīvojums, prozas būtību meklējot. Autore sīki izklāsta savu domu gaitu, maldīšanos pa mītu un literāro alūziju labirintiem, neslēpj kļūdainās versijas un apraksta nenoliedzami efektīgus strupceļus. Un vēl – uzmanības vērts ir arī šimbrīžam izaicinoši izšķērdīgais grāmatas noformējums: vāks, ilustrāciju kolāžas, makets. Kultūrkapitāla fonda svētīgās rokas pieskāriens jaušams jau pa gabalu.

Apakšvirsrakstā grāmata nodēvēta par Fantāziju par neizzināmo. Fantāzija – tātad ne tik daudz sausi akadēmisks teksts, cik eseja, kurā spēles likumus nosaka pati autore. Tajos ietilpst arī Anitas Rožkalnes personiskās un emocionālās attiecības ar Gundegas Repšes prozu (ir fragmenti no sarunām ar Repši un viņas vēstulēm): Rožkalne neslēpj apbrīnu, sajūsmu, neizpratni. No vienas puses, tas nāk grāmatai par labu – lasīt emocionāli nospriegotu tekstu ir krietni patīkamāk nekā vēsu analīzi. No otras, – šīs emocijas ir stipri vienveidīgas (par to mazliet tālāk). Gundega Repše netiek uzšķērsta un anatomizēta, bet gan drīzāk radīta, ar ko viņa pati ne vienmēr ir apmierināta. Teiksim, apcerot stāstu Vējam līdz, virsraksta pavedināta, Anita Rožkalne meklē un atrod dažas sakarības ar Mičelas romānu Vējiem līdzi, taču Repše piebilst, ka Mičelas romānu nav lasījusi un ka „tam (..) nav nekādas nozīmes ne manā biogrāfijā, ne konkrētajā darbā”. Un tā ne reizi vien. Likumsakarīgs secinājums: no svara ir nevis tas, ko autors ielicis tekstā, bet gan tas, ko lasītājs tajā saskata. Un Anita Rožkalne pieprot visaugstākās kategorijas lasīšanas ekvilibristiku: spriedumu ķēdītes vijas cauri laikmetiem un kultūrām. Gundegas Repšes labirinti tiek tulkoti Anitas Rožkalnes labirintu valodā. Alūzijas vedina prom no Repšes prozas, lai pēcāk paradoksālā kārtā no gadsimtu atstatuma un grāmatu kalnu augstumiem ieraudzītu tajā kaut ko jaunu.

Turpināt lasīt