Anita Rožkalne, Gundega Repše “Poētiskā anatomija”

Gundegas Repšes radīšana

Anita Rožkalne. Poētiskā anatomija. Fantāzija par neizzināmo Gundegas Repšes prozā. R., Pētergailis, 1999

Anitas Rožkalnes Poētiskajā anatomijā apcerēts Gundegas Repšes īsprozas krājums Septiņi stāsti par mīlu (1992), kas arī lasāms grāmatā (starp citu, Poētiskā anatomija ap­joma ziņā krietni pārsniedz Septiņus stāstus). Šāds vismaz latviešu literatūrā unikāls izveides princips — kritika līdz ar kritikas objektu — at­taisnojas, jo Rožkalnes daudzās at­sauces uz Septiņiem stāstiem par mīlu neļauj bez krājuma klātbūtnes grāmatu lasīt. Citādi autorei lāgiem nāktos citēt vai visu apceramo stās­tu: Repšes rakstība jēdzieniski un emocionāli ir tik piesātināta un kon­centrēta, ka, lai kritiķis nenonāktu mu|ķa lomā, labāk izvairīties no ci­tēšanas vispār. Bez tam — Rožkalnes tekstam pa vidu iestarpināti Repšes komentāri, piezīmes, replikas, daž­brīd arī pašinterpretācijas mēģinā­jumi, kas tāpat ir pirmreizīgs gadī­jums mūsu literatūrkritikā: analīzes objekts pretojas (vai piebalso) ana­līzei, uz morga galda (anatomizē tikai miroņus) uzstieptais anatomizējamais raujas augšā un bliež pa galvu šķēr­dējam (vai atņem viņam nazi un anatomizē sevi pats). Visiem liels prieks.

Poētiskā anatomija ir tikai it kā par Gundegu Repši. Patiesībā grāmata ir par ko citu. Proti, par kritikas (analī­zes, teorijas, esejas utt.) spēju vai nespēju tikt klāt tai mīklainajai sub­stancei, ko ļoti nosacīti varētu dēvēt par mākslas darba būtību (nosacīti — tāpēc, ka neviens tā arī nav varējis pateikt, kas ir mākslas darba būtība, priekš kam māksla vajadzīga un kā­pēc dažs raksta Septiņus stāstus par mīlu, bet cits — Poētisko anato­miju).

Uzreiz jāsaka, ka jēdziens „analī­ze” (tāpat arī „kritika”) ir maldinošs. Vismaz tā ierastā uztvere: sak, ja kriti­ķis ķeras pie teksta, tad viņš patiesi šķērž, ķidā, analizē, sadala sastāvda­ļās, salīdzina, aiz matiem velk laukā secinājumus, pēcāk visu sakārto pa plauktiņiem un attiecīgajā plauktā ievieto arī analizējamo grāmatu. Kriti­ķis patiesi gan analizē, gan kritizē (precīzāk, analizē, lai kritizētu) — tas ietilpst viņa funkcijās, turklāt sakārtoša­nas mānija kopš Aristoteļa laikiem jau kļuvusi par visaptverošu ģenētisku slimību, taču kritikas dziļākā būtība ir cita. Un tieši par to tiecas liecināt Rož­kalne, šim nolūkam izmantodama Repšes tekstus. Tas ir pārāk iesīkstējies aizspriedums: rakstnieks raksta, bet malā stāv vai aiz stūra kāri uzglūn kritiķis un gaida, kad nu varēs ķerties klāt kritizēšanai. Ja tā, tad vienlīdz labi varētu apgalvot, ka arī rakstnieks glūn aiz stūra, kādu pieredzi viņam piene­sīs klāt esamības strāvojumi, lai varētu ķerties pie tās aprakstīšanas. īstenībā kritiķis rada — vai izdomā — rakstnieku, gluži tāpat kā rakstnieks rada savu pasauli. Kritiķis ir „rakstnieka rakst­nieks”. Tas, ko mēs dēvējam par ana­līzi (apzināti vai neapzināti saskatot šajā jēdzienā radniecību ar, piemē­ram, matemātisko vai ķīmisko analīzi, kas, starp citu, arī ir pilnīgi atšķirīgas lietas), ar to domājot sadalīšanu sa­stāvdaļās vai ko tamlīdzīgu, patiesībā ir radīšanas instruments. Starp prozistu un kritiķi atstarpe nav liela. Abi rada — tikai radīšanas „izejmateriāls” katram savs. Prozista „atspēriena punkts” meklējams reālajā pasaulē, kritiķa — literatūrā. Un kārtējo reizi nākas piebilst, ka arī šis ierastais dalījums (un no tā izrietošā vērtību hierarhija) ir stipri vien maldinošs: arī literatūra piederīga realitātei; vēl vair­āk — tā ir viens no tiem spēkiem, kas veido realitātes uztveri. Pie labākās gribas un ar visprecīzākajiem instru­mentiem literatūru no realitātes nevar atdalīt. Tas nozīmē, ka rakstnieks redz īstenību tādā skatā, kādā — vismaz daļēji — viņa apziņā to formējusi lasīša­nas pieredze; līdz ar to gribēti vai ne­gribēti tekstā iesaistās milzīgi izlasīto tekstu slāņi. Savukārt kritiķis literatūrā neredz „tikai literatūru” — tas nemaz nav iespējams —, bet saskata arī savu realitātes pieredzi. Utt. Robeža starp īstenību un literatūru neeksistē. Tāpēc atbildēt uz jautājumu „Kāpēc kritiķis attiecīgo tekstu analizē un vērtē tieši tā un ne citādāk?” nav iespējams, jo konstantu atskaites punktu gluži vien­kārši nav. Precīzāk, tos formulē — vai varbūt intuitīvi atrod — autors kā savas personiskās spēles likumus. Saskar­smes punkti starp kritiku un kritikas objektu var būt visparadoksālākie un neprognozējamākie, tāpēc runas par jebkādu objektivitāti ir galīga fikcija (varu iedomāties tikai vienu gadījumu, kad kritiķis ir patiesi objektīvs: ja viņš recenzē darbu pirms tā izlasīšanas, neko nezinādams par autoru).

Turpināt lasīt