Gundega Repše “Sarkans”

„Dievs smejas, kad cilvēks domā”

Gundega Repše. Sarkans. R., Preses nams, 1998

Sarkans ir Gundegas Repšes trešais – vai, ja par romānu klasificē arī grāmatā beidzot izdoto apceri par Kurtu Fidrihsonu Pieskārieni, ceturtais romāns (Ugunszīme, 1990; Ēnu apokrifs, 1996). Un, kā tas ir ar katru Gundegas Repšes grāmatu, viņa atkal ir jaunā skatā: atkal tiek drupināti kādi iedomu un aizspriedumu mūri, atkal tiek pārkāptas tradīcijas vilktās robežas. Autore pati gan vairījusies savu darbu dēvēt par romānu (gluži tāpat kā Nora Ikstena Dzīves svinēšanu, kuru ar Repšes Sarkanu saista dažas sakritības, jo sevišķi – pats „dzīves svinēšanas” motīvs: līdzīgi kā Ikstenas romānā tiek izzināta Eleonoras dzīve, Repšes darba otrajā daļā no sīkām lauskām mēģina atšifrēt Cecīlijas esamības noslēpumus), bet tas kārtējo reizi liecina tikai par to, ka romāna aprises mūslaikos pagalam izplūdušas. Romānu veido trīs daļas: Cinobrs, Karmīns un Purpurs. Katra daļa – pastāvīgs teksts; tās vieno visu romānu cauraudošā sarkanā krāsa visdažādākās intensitātēs un arī kādas mīklainas sakarības un sakritības, kas no pirmā acu uzmentiena nav pamanāmas, bet, ja ir ieraudzītas, tad grūti skaidrojamas.

Pirmo daļu mazliet nosacīti varētu dēvēt par mitoloģisko, kaut gan viss ar mītiem saistītais apslēpts gaisīgu metaforu migliņā (turklāt Cinobrs sarakstīts pa daļai seniski stilizētā, pa daļai pašdarinātā rakstībā, lāgiem gan mazliet pāršaujot pār strīpu – rodas iespaids par manierīgumu). Darbība noris tālos aizlaikos – vietā, kuras nav: personu vārdu kolekcija – Gaja, Alberts, Egle, Vilda, Jens, Rimvids – liekas salasīta no dažādām pasaules malām. Ekspresitivātes un emocionālā sprieguma ziņā Sarkans šķiet vairāk radniecīgs nevis Gundegas Repšes iepriekšējiem romāniem, bet drīzāk stāstiem, taču tie vairs nav smalki izzīmētie un ārkārtīgi sarežģītie personu savstarpējo attiecīgu hieroglifi, kādi raksturīgi viņas īsprozai. Viss tiecas sarauties strupās un kontrastainās abstrakcijās, kas veido arhetipiskas situācijas. Jūra un zeme, vīrietis un sieviete, cilvēks un vilks, taisnais un kleinais, stiprais un vājais, sapnis un īstenība, mūžīgais aprises loks, atdzimšanas mistērijas, gals, kas ir jauns sākums – un arī gals, kas varbūt patiešām ir gals. Šajā samērā stabilajā nekurienes vidē – un atkal jāsaka, ka ne no kurienes – uzrodas daiļā svešiniece Aurēlija, visai īpatnēja būtne. Viņas parādīšanās pie laba gala nenoved: pasaules sakārtotība un stabilitāte izrādās tikai nedroša un varbūt arī nevajadzīga ilūzija.

Turpināt lasīt