Leģenda par Kurtu Fridrihsonu
Gundega Repše. Pieskārieni. R., Jumava, 1988
Atliek tikai aprīnot labirintus, pa kuriem nākas klimst dažām grāmatām, kamēr tās nokļūst līdz lasītājam. Gundegas Repšes versija par Kurtu Fridrihsonu Pieskārieni pabeigta 1986. gadā. Līdz tās publikācijai Karogā vajadzēja gaidīt divus gadus; līdz grāmatai – vēl desmit. Kamēr Pieskārieni klejoja no viena izdevēja pie cita, publicēti vēl divi romāni un divi īsprozas krājumi. Kāpēc šie bezgalīgie strupceļi – tur nudien jāmeklē, kā raksta autore pēcvārdā, „kādas tālas rokas noliedzoši žesti”, jo racionāli tie skaidrojami nav. Karoga publikācijā Pieskārieni bija nodēvēti par romānu-eseju. Lai arī žanra apzīmējums šoreiz ir diezgan nebūtisks, tomēr tas raksturo darba ievirzi. Proti, Pieskārieni nav nedz akadēmiska monogrāfija par mākslinieka daiļradi, nedz beletrizēta biogrāfija – vismaz ne tai nozīmē, kādā šo jēdzienu parasti mēdz izprast. Pieskārieni patiesi balansē kaut kur starp romānu un eseju.
Īstenībā Fridrihsona biogrāfija būtu labs materiāls sižetiski krietni aizraujošākam lasāmgabalam; trīsdesmitajos gados viņš dzīvoja Parīzē, mācījās pie Derēna, pazina Andrē Židu, tikās ar Valerī un Braku; kara laikā Fridrihsonu iesauca vācu armijā, bet viņš dezertēja; piecdesmitajos gados kā vienu no franču grupas locekļiem apcietināja, un Fridrihsons sešus gadus sabija Sibīrijas lēģeros. Bez šaubām, šie fakti nav apieti un dažbrīd tiek izklāstīti diezgan detalizēti (iespējamajiem Fridrihsona biogrāfiem atstājot vēl milzumu darba), taču kopumā autore apzināti izvēlējusies sarežģītāko ceļu – laikam tāpēc, ka Fridrihsona personība un darbība jau pati par sevi atrodas ārpus ierastajām mākslas virzībām. Varbūt garīgās un dvēseliskās kustības ir daudzkārt svarīgākas par pārvietošanos realitātē; realitāte ir tikai viens no garīgās pieredzes avotiem (pēc 1938.gada Fridrihsons nav ceļojis, taču tas nav bijis par traucēkli, lai kļūtu par ārkārtīgi erudītu un dziļu pasaules kultūras pazinēju un interpretētāju).
Guntis Berelis vērtē: 