Gundega Repše “Šolaiku bestiārijs”

Guntis runā ar Bereli. Par Gundegu Repši

Gundega Repše. Šolaiku bestiārijs. Identifikācijas. — R., Daugava, 1994

Savulaik, rakstot par Jurgas Ivanauskaites romānu Ragana un lietus, es atļāvos sadalīt sevi divās pretīrunājošās personībās — Iejūtīgajā un Skeptiķī. Tas tāpēc, ka šis romāns manī izsauca diezgan pretrunīgas emocijas. Nu, apcerot Gun­degas Repšes prozas grāmatu, dalīšanās turpināsies, tikai ar to atšķirību, ka i Guntis, i Berelis savā skatījumā (un vērtējumā) ir gandrīz vienprātīgi. Tomēr, rakstot par jebkuru parādību kultūrā, ir svētīgi ieklausīties „cita” balsī, vienalga, vai tā būtu agresīva, ķecerīga, izaicinoša, uz plikām emocijām balstīta, veselā saprāta radīta utt. Un nekur jau tālu šis „cits” nav jāmeklē — parasti viņš ir iemitis tevī pašā, maskējies aiz literārās pieredzes radītā šķietamās vienprātības viepļa. (Šo tēmu vēl varētu turpināt — par dialoģiskumu, precīzāk, poliloģiskumu kā kultūras dabisko stāvokli, par ko vistiešāk liecina pati Gundegas Repšes grāmata, bet tas, protams, iziet tālu ārpus avīzes raksta ietvariem.)

Guntis. Vispirms droši vien būtu nepieciešams mazliet atgādināt kontekstu. Šolaiku bestiārijs ir Gundegas Repšes ceturtā grāmata. Ar stāstu krājumu Koncerts maniem draugiem pelnu kastē Gundegu pieņemts uzskatīt par vienu no astoņdesmito gadu sākuma agresīvo jaunkundžu ģenerācijas pārstāvēm, un savs pamats, vismaz runājot par šo grāmatu, šim uzskatam ir. Romāns, precīzāk, romāna pārstāsts Ugunszīme, manuprāt, bija reti neveik­smīgs, turpretī Septiņi stāsti par mīlu — nenoliedzama veiksme gan literatūrai, gan mīlai. Nu — trīs mazi un divi prāvāki lasāmgabali, kārdinoši nodēvēti par Šolaiku bestiāriju.

Berelis. Ir vērts pievērst uzmanību Gundegas stāstu un grāmatu nosaukumiem. Atrast sava darba virsrakstu — tā vis­pār ir liela māksla un pašam rakstītājam palaikam arī nepārvarama problēma (ne velti diezgan izplatīts ir šīs problēmas visvienkāršākais atrisinājums: par virsrakstu izvēlēties kāda klasiķa citātu, kas ir pietiekami iespaidīgs un daudzno­zīmīgs — lai lasītājs lauza galvu, kāds tam sakars ar pašu darbu). Gundegas prozā starp tekstu un virsrakstu pastāv milzīga distance, “balta lapa”, kurā katrs interpretētājs ir tie­sīgs ierakstīt savu versiju; katrs virsraksts vispirmām kārtām jau ir “stāsts pats par sevi”. Par stigmām (Stigma no Sep­tiņiem stāstiem par mīlu) un harismām iespējams sacerēt monogrāfijas, bībeliskā “brīnumainās zvejas” tēma mūždien ir bijusi viena no iecienītākajām alegorijām, nemaz nerunājot par “autora nāvi”, vienu no 20. gadsimta kultūrapcerošās do­mas mezglpunktiem. Tāpat arī grāmatas apakšvirsraksta mēlesmežģis “identifikācijas”, kurā, neko daudz neprātojot, iespējams iedēstīt pārdesmit interpretāciju sēklu. Citiem vārdiem, Gundegas virsrakstu jēdzieniskie lauki ir pietiekami plaši, lai tie nepārvērstos paras­tos ceļa (vai vēja) rādītājos — lai pastāvētu mīklainas un saspīlētas attiecības starp tekstu un nosaukumu. Un, protams, bestiārijs. Bestiārijs nebūt nav sātanisku vai mūdzīgu bestiju kopojums. Bestiāriji bija visai specifisks literatūras paveids, kas pastāvēja savus pusotra tūkstoša gadus — no antīkās pasaules norieta līdz pat enciklopēdistu laikmetam. Tajos bija apkopotas ziņas par visvisādām Dieva un velna radībiņām — sākot ar tām, ko autors skatīja pastorālajā ainavā aiz celles loga, līdz pat vienradžiem, sfinksām, pūķiem, salamandrām, silfīdām utt. Turklāt te jāatceras viduslaikiem raksturīgā at­tieksme pret zīmi un tās nozīmi — neviena zīme nebija „tikai zīme”, bet gan vērienīga alegorija vai līdzība, proti, citkārt tik ļoti klusējošā sfinksa viduslaikos bija neciešami daiļrunīga, un bestiārijs — nevis izziņu grāmata vai pasaules iepazīšanas līdzeklis, bet alegoriju krājums.