Hermanis Paukšs “Striptīzs”

image Dramaturga Hermaņa Paukša pirmais romāns Striptīzs (Poligrāfijas infocentrs) iznācis sērijā, kas nokrustīta par Mirkļa romānu. Tātad – jau dzimšanas brīdī ieklasificēts „izlasi un izmet” kategorijā. Man nudien nav nekādu iebildumu pret „izlasi un izmet” grāmatām. Ja kādas pāris nedēļas nav patrāpījies jēdzīgs detektīvs vai kāds cits burlakgabals, rodas sajūta, ka šaisaulē kaut kas nav kārtībā. Taču arī „izlasi un izmet” kategorijas grāmatām nepieciešams kas ļoti svarīgs – elementārs autora profesionālisms un spēles likumu pārzināšana, un te nu jāsaka, ka letiņu rakstītājiem šajā sfērā no sākta gala piemitis hronisks profesionālisma trūkums. Toties bagātīgās devās raksturīga tāda kā augstprātīga: ja tu raksti lubeni, ar kuru lasītājs prasti nositīs laiku, tad skaidrs, ka šis lasītājs ir muļķis un tāpēc vispār var nedomāt par tādām pārmērībām kā kompozīcija, darbojošos personu psiholoģija, sižets, reālistisks un puslīdz uzticams vides apraksts un tamlīdzīgi. Muļķis visu piecietīs un pieņems.

Tas sakāms arī par Paukša Striptīzu. Pie dizainera Svena ierodas viņa drauga Roja sieva Agrita, sakās pieķērusi vīru grēkojam ar citu, tāpēc tagad veicīgi saorganizē striptīzu un kustina pakaļu tik ilgi un aizrautīgi, kamēr Svens tiek pavedināts. Izrādās, Svens jau gadus desmit „mīl” (t. i., aizkustinoši lubenieciski spēlē lomu, ko šāda veida literatūrā dēvē par „mīlestību”) Agritu, bet arī Rojs viņam labs draugs, tāpēc sākas milzumilga un detalizēti aprakstīta paššaustīšanās un matu skaldīšana. Striptīzā ietilpinātais ūdens daudzums ir gluži vienkārši neticams – grūti iedomāties, kā vispār rakstošs cilvēks spējīgs dabūt gatavu tik vērienīgu un absolūti nefunkcionālu tekstu, kurā netiek pateikts itin nekas, vien nebeidzami dialogi un moralizēšana virtuves filozofijas garā. Nabaga nevainīgais lasītājs slīkst, ja vien viņam nepietiek prāta laicīgi izlīst laukā no šās ūdenskrātuves. Atzīšos, man nepietika – un arī pienākuma dēļ „romāns” it kā bija jāpiebeidz.

Turpināt lasīt