Osvalda Zebra postapokaliptiskā apokalipse

Osvalds Zebris. Koka nama ļaudis. R., Dienas Grāmata, 2013

osvalds zebris koka nama ļaudis Osvalds Zebris debitēja jaunam rakstniekam netipiski pavēlu, kad autoram jau bija 33 gadu – pirmais stāsts publicēts 2008. gadā, īsprozas krājums Brīvība tīklos (Literatūras Gada balva par labāko debiju) iznāca 2010. gadā. Nu – romāns Koka nama ļaudis. Pirms dažiem gadiem, kad romāns vēl tikai kūņojās prātā, intervijā autors šai sakarā izteicās: „Pašlaik man ļoti lēnām top viens garāks gabals par šo tēmu, par gribas aktiem, ko cilvēks izdara savas pieredzes vai vides ietekmē, un tad viņi iedarbina veselu notikumu ķēdi. Bet sākotnējais gribas akts – tā, protams, ir liela mīkla.” (Vēl varētu piebilst, ka, grūti pateikt, apzināti vai nē, romāns Koka nama ļaudis saistīts ar dažiem krājuma Brīvība tīklos stāstiem, vismaz – bērnu tēli šķiet radniecīgi krājumā aprakstītajiem bērniem, sakrīt pat viņu vārdi.)

Romāna ievaddaļa vedina domāt, ka Zebris sižetu darinājis pēc principa, kāds itin bieži sastopams literatūrā jau kopš Balzaka laikiem. Proti, autors rada namu/ielu/pilsētiņu, visupirms pamatīgi iepazīstina ar tajā mītošajiem ļaužiem (tieši tas notiek romāna pirmajā daļā), lai beigu galā mēģinātu pārsteigt lasītāju ar sarežģīto un, vēlams, traģiski ietonēto ornamentu, kādu veido šo ļaužu esamības. Šāds paņēmiens lāgiem pazibinājies arī latviešu prozā (piemēram, Aivara Kļavja stāstu krājumā Mans nams vai – modificētā skatā, uzmanības centrā ir nevis nams, bet mazs miestiņš – Regīnas Ezeras Zemdegās). Tātad – ir krietni sačākstējis divstāvu koka nams; šķiet, tas varētu atrasties kādā nomaļā Pārdaugavas šķērsielā („mazā, līkā iela”), teiksim, Torņakalnā vai Zasulaukā (teritorijas, kuras labi iepazinis autors); namu apdzīvo piecas ģimenes – ķertais students Romāns, kurš iedomājas, ka viņam priekšā ir izcila zinātnieka nākotne, Vešņakovs, kuru sagaida vien alkohola dūksnājs, viņa sieva Regīna, pensionārs Gunārs, kuram priekšā vairs nav nekas, ar kaķi vārdā Gagārins piedevās, tīnis Zintis, kuram paša aprobežotības dēļ nekādi nevedas ar mīla lietām, ir arī trīs bērņuki, vēl daži ļauži. Kopumā – it kā no pasaules norobežojusies, savās ķibelēs iekapsulējusies, pāragri savecējusi savādnieku un īpatņu kompānija, gan paturot prātā, ka jebkurš cilvēks, palikts zem rakstnieka palielināmā stikla, kļūst par ļoti īpatnēju radījumu, kurā eņģeļi ar dēmoniem nekādi nespēj sadzīvot mierā. Veicīgi tiek uzstellēta arī sižeta atspere: Lieldienās mājā ierodas jauna īrniece, ārkārtīgi enerģiskā un ar ticības būšanām apmātā Lidija. Turpinājums prognozējams: Lidija uzspers gaisā koka nama pieputējušo pasaulīti?

Turpināt lasīt