Māris Melgalvs “Mākoņu pasts pienāk vēlu”

Mākoņu pastnieks Melgalvs

Māris Melgalvs. Mākoņu pasts pienāk vēlu. Dzejoļi. R., Preses nams, 1997

Māra Melgalva Mākoņu pasts pienāk vēlu ir viņa ceturtais dzejoļu krājums; dzejoļi – kopskaitā ap 150 – lielākoties sacerēti astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, līdz 1994. gadam, kad, kā autors teic intervijā LMM, viņš dzeju stājies rakstīt. Pa vidam arī kontrabanda iz pagātnes – tekstiņi, kurus savulaik ij morālu, ij ideoloģisku apsvērumu dēļ nav laidusi cauri cenzūra. Melgalvs piederīgs “ astoņdesmitnieku” ģenerācijai – tai pašai, no kuras izšķīlās Aizpuriete, Rancāne, Brūvers, Godiņš, Elsbergs un vēl daži, kas tagad pagaisuši no dzejas apvāršņiem. Cienījama ģenerācija, kas pamatīgi iespaidojusi literatūras procesu un kuras reālo svaru nejūt vien tālab, ka daudzas viņu grāmatas joprojām nav izdotas. Melgalvs starp viņiem izcēlās kā visspēlējošākais dzejdaris, turklāt viņš spēlēja azartiski, it īpaši pirmajā krājumā Meldijās iešana. Ir aizritējuši 17 gadi, starpā ir Labu vakar (1984) un Sarmots ugunskurs (1989), un rodas likumsakarīgs jautājums: vai tas ir tas pats “ vecais Melgalvs” vai arī, ja ne gluži “ jauns” , vismaz “ cits” ? Jautājums nav gluži bez pamata, jo Melgalva debijas krājums bija tik tiešs un precīzs blieziens pa pieri domas inercei un aprobežotībai, ka, paliekot uz šī viļņa, pats autors varētu nonākt inerces varā. Atbilde bija atrodama jau Sarmotajā ugunskurā. Mākoņu pasts… faktiski ir šā krājuma turpinājums, manuprāt, pārāk uzkrītošs turpinājums. Var jau būt, ka pašreizējā klusuma brīdī top pavisam “ cits” un “ jauns” Melgalvs. Apvilcies mākoņu pastnieka ādu, viņš vairs nav nedz “ spridzinātājs” , nedz “ ērģelētājs” . Labdabīgās agresijas vietā – ironiska rezignācija un lāgiem arī nīgrums. Bez šaubām, spēles principi ir saglabājušies – tā pati virtuozā poētiskā ekvilibristika un pagalam proziskām metaforām; joprojām Melgalvs debesīs lāgiem mēs skatīt elli, bet ellē paradīzi, zeme viņam virs galvas karājas, un pats brien pa mākoņiem – spēlē pastnieku.

Taču aizvien jūtamāks ir tāds kā sirsnīgs un konservatīvs naivisms un drusku arī sludinātāja poza, gan gaumes robežās. Neraugoties uz ironiskajām intonācijām un anarhistisko temperamentu, Melgalvs no sākta gala bijis liels morālists – un Mākoņu pastā… tas ir sevišķi jūtams. Morāle izriet no “ augstā” un “ zemā” kontrastējošā apvienojuma: viss “ zemais” izrādās saistīts ar šodienu, kamēr “ augstais” var pastāvēt vien idejas līmenī. Un – tālos un mītiskos aizlaikos vai, precīzāk, tajās lingvistiskajās konstrukcijās, kuras radīja tautiskie romantiķi. Brīžiem rodas iespaids, ka īstenībā Melgalvs ir dziļi sentimentāls liriķis, kurš kautrējas no sava sentimenta, jo nezina, ko lai ar to XX gadsimta beigās iesāk – un tālab kārtu kārtām klāj ironiju un pašironiju.