Jānis Mauliņš “Apakšzemes straumes”

Mehāniskā proza

Jānis Mauliņš. Apakšzemes straumes. Romāns. R., Liesma, 1989

Jānis Mauliņš Apakšzemes straumes Kritika literatūru parasti skata kā valodu, par kuru runājot —, kuru modelējot —, izmanto citu, augstāka līmeņa valodu, t. i., literatūra tiek kodēta, turklāt tāda veidā, ka pēc šī koda gandrīz nekad nav iespējams spriest par reālo ainu literatūrā (citiem vārdiem sakot, literatūru gan var analizēt, tomēr no šīs analīzes rezultātiem nevar restaurēt analizējamo tekstu). Nez kāpēc — acīmredzot precīzas terminoloģijas trūkuma dēļ — kritika lielākoties izmanto gluži ģeometriskus jēdzienus, it kā teksts mīklainā veidā projicētos plaknē, un kritiķis būtu spiests vārdiem aprakstīt šīs projekcijas kontūras: sižeta līnija, struktūra, mozaīka, “mīlestības trīsstūris”; tāpat arī personāži lielākoties tiek rūpīgi klasificēti attiecībā pret kādu iedomātas koordinātu ass nullpunktu “pozitīvajos” un “negatīvajos”, tiek meklētas paralēles, krustpunkti utt. Līdz ar to, kritika attiecīgajā laikposmā rada teksta optimālo modeli, tukšu klišeiu, kuru autors, saprazdams kritikas valodu, var aizpildīt pēc savām vēlmēm un ieskatiem. Literatūra pārvēršas par mehānismu, kurš pats sevi atražo, nepārtraukti producēdams vienveidīgi pelēcīgus tekstus; autors akli pakļaujas kanonam un pat nemēģina apšaubīt attiecīgās, rakstības vērtības. Sī modeļa nomaiņa ar citu ir ārkārtīgi lēns un pakāpenisks process (ja tas notiek pēkšņi, kā tas dažkārt patiesi mēdz notikt, lasītājs gluži vienkārši jauno modeli nepieņem, un tā autoram atliek samierināties ar pieticīgo domu, ka tikai labu laiciņu pēc nāves viņu iecels ģēniju kārtā). Tātad literatūra, orientēdamās tikai uz kanonu, patērē jau radītās vērtības, un nenovēršami pienāk mirklis, kad šīs vērtības vismaz daļēji tiek devalvētas: vērtība pāriet subkultūrā. Ikdienišķajā apziņā šis process izpaužas arī tādējādi, ka vērtību pirmradītāji, šai gadījumā klasiķi, arī top par subkultūras sastāvdaļu, jo lasītāja apziņā nav laika dimensijas — visi teksti eksistē vienlaicīgi, un nav svarīgi, vai darbs dzimis pirms gadsimta un ir attiecīgās rakstības ģenerētājs, vai tagad tikai patērē pirmējo impulsu; līdz ar to kļūst saprotams parastais izbrīns, lasot klasiku: “..bet tur taču nekā nav! Visparastākais romāns (stāsts, luga, novele).” Lasot beidzamo gadu latviešu prozu, tā vien šķiet, ka rakstība ir atmetusies — ar retiem, ļoti retiem izņēmumiem — turpat pie brāļiem Kaudzītēm, Blaumaņa, Janševska, Andreja Upīša; pat vēl vairāk – kā viens no orientieriem ir ideāli mehāniskā socreālisma rakstība, protams, nomainot zīmes pie ideoloģiskajām klišejām; dažkart rodas priekšstats, ka Poruks un Saulietis salīdzinājumā ar mūsdienu prozu ir bezmaz avangardisti (bet atcerēsimies, ka savulaik Straumēnos un Dvēseļu putenī bija jaušams rakstības kvalitatīvs kāpiens, neraugoties uz to, ka šajos darbos iekausētais materiāls piemērots sadzīviskās rēālprozas un piedzīvojumu literatūras radīšanai).