Dace Lūse "Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas"

image Latviešu rakstnieki no sākta gala kā apmāti ar politiskām un ideoloģiskām padarīšanām – pat autori, kuri jaunībā bijuši avantūristiski noskaņoti estēti – kā, teiksim, Plūdons vai Virza – uz vecuma galu pārkvalificējas par marasmātiskiem vadoņa papēžu laizītājiem. Jaunlatviešu iestaigātā taciņa ātri vien pārvērtās par grāvi, kurā iekļuvis vien retais bijis spējīgs izkārpīties laukā. Bet tai pašā laikā rakstnieks pie labākās gribas nav šķirams no viņa ideoloģiskās pārliecības – un, saprotams, būtu galīgi absurdi par varītēm strādāt tā, lai šī pārliecība nekādi neizpaustos viņa tekstos, īpaši, ja rakstnieks tendēts uz reālisma kanonu, kādi ir bijuši lielākā daļa latviešu prozistu. Par šīm būšanām stāsta Dace Lūse grāmatā Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas (Valters un Rapa). Analizēta lielākoties proza, ļoti reti skarot arī dzeju.

Turpināt lasīt