Imants Liepiņš “Ventspils tranzītbiznesa karš”

image Imants Liepiņš ir žurnālists, publicējis grāmatu par mūslaiku rokmūziku Mūzika arī vidusskolām (2006), lāgiem raksta arī prozu un dzeju (viņa dzejoļi lasāmi Karogā, 2006. gada 1. numurā, proza – 2007. gada 1. numurā). Šogad iznākusi grāmata Ventspils tranzītbiznesa karš (Apgāds Mantojums, 2009), kas šoreiz mani ieinteresēja ne tik daudz kā žurnālistisks pētījums, cik teksts, kurā žurnālists darbojies ciešā simbiozē ar prozistu. Tā arī galvenā atšķirība no citu dokumentālistu darbiem. Autors to dēvē par „realitātes romānu” – manuprāt, šis jēdziens gan izsaka pliku neko. Daļa grāmatas veidota kā itin tradicionāls sociālkritiskais detektīvs, ko inspirē kāds pašnāvnieks, līķis, kurš izrādās kļuvis „par divu fiktīvo uzņēmumu īpašnieku un, kas bija vēl dīvaināk, valdes locekli”. Vietumis Liepiņa rakstība atsauc atmiņā Kolberga padomju laikā publicētos romānus, kas bija veltīti visādu veidu saimnieciskajām afērām (un, starp citu, arī lielā mērā balstīti reālos notikumos), atšķirība vien tā, ka Kolberga aprakstītās afēras laikmeta specifikas dēļ bija krietni pieticīgākas un pelēcīgākas, turpretī Liepiņa dienasgaismā izceltie noziegumi ir tik kolorīti, ka robežojas ar fantastiku. Ko vērti ir kaut vai deviņi miroņi, kas kopīgi dibina firmu, bomzis, naktspatversmes iemītnieks, kuram pieder 28 uzņēmumi, vai dārza tualetē reģistrēta konsultāciju firma. Šī sižeta līnija galvenokārt vēsta par „nacionālajām bandītisma īpatnībām” – dažu sīku provinces noziedznieku pagalam drūmo ikdienu un izklaidēm ar „shēmošanu”, t. i., naudas atmazgāšanu un nesamaksāta PVN izkrāpšanu no valsts. Te viss labākajā kārtībā – reālas personas veikli pārkvalificējas par prozas personāžiem un, pateicoties āķīgajām un autora smalki izklāstītajām noziegumu shēmām, arī intrigu savērpj pamatīgi.

Paralēli rit grāmatas virsrakstā piesauktais tranzītbiznesa karš, par kuru Liepiņš uzskata, ka tā „ir Latvijas vēsturē vislielākā kriminālā afēra, kāda vien bijusi un kāda jebkad pārskatāmā nākotnē būs.” Ir gan 70 miljonu dolāru izkrāpšana no Latvijas Kuģniecības, gan telefonsarunu noklausīšanās lieta, gan „Lemberga stipendiāti”, gan dokumentu viltošana, gan korupcija visaugstākajā līmenī. Šeit prozists Liepiņš pieticīgi atkāpjas stūrī, dodams vietu žurnālistam Liepiņam, kurš patiešām uzracis trakas lietas. Taču grāmatu lasīju diezgan uzmanīgi, savulaik manuskriptā bija lasīts arī tās pirmais variants, tomēr pārskatāma kopējā aina nekādi negribēja saveidoties. Gar acīm zibinājās neskaitāmi šajās norisēs iesaistīto personu vārdi, firmu nosaukumi, pēc autora rokās nonākušajiem dokumentiem atšifrēti notikumi fragmenti, radot iespaidu par galīgi nepārskatāmu un neizprotamu haosu. Daļēji to, protams, var izskaidrot ar to, ka tranzībiznesa karš bija „procesi, kuros desmitiem pieredzējuši, analītiski prāti dienām un naktīm izgudroja noziegumus, veselas to shēmas un kaskādes.” Ne jau viena žurnālista spēkos šos mežģījumus atšķetināt, vēl jo īpaši tālab, ka visi gali cītīgi tiek slēpti. Arī pats Liepiņš, turklāt kā kārtīgs intelektuālis piesaucot palīgos Gēdela nepilnīguma teorēmu, uzsver, ka tranzītbiznesa karš bijis „ļoti nesaprotams process”.

Turpināt lasīt