Jānis Lejiņš “Zīmogs sarkanā vaskā” I “Brāļi”

Jaunklasicisms Jāņa Lejiņa manierē

Jānis Lejiņš. Zīmogs sarkanā vaskā. I grāmata Brāļi. R. Karogs, 2001
Lejiņš Zīmogs sarkanā vaskā brāļiŠķita jau, ka Jānis Lejiņš no literatūras pagaisis drīz pēc pirmās īsprozas grāmatas Mūsu stacija (1988) un dažu stāstu publicēšanas. Runas par Lejiņa topošo romānu vilkās tik daudzu gadu ilgumā, ka tās vairs neviens īsti nopietni neuztvēra. Tāpēc Zīmogs sarkanā vaskā visādā ziņā varētu būt pārsteigums. Gan autora augšāmcelšanās, gan arī pats romāns – vērienīgs vēsturisks lasāmgabals iz XII gadsimta dzīves, kas izpelnījās pirmo godalgu Karoga romānu konkursā. Kāpēc romāns rakstīts – to precīzi formulējis pats autors: „Stāvot muzejā pie atjaunotajiem XI gadsimta tērpiem un rotām, brīnījos. Redzēju karaļu cienīgu skaistumu, bet man tika stāstīts par dzīvi nožēlojamās, dūmu pilnās būdiņās, par savstarpēju ķildošanos, melošanu un zagšanu. Tad es brīnījos par dūšīgajiem karotājiem vikingiem, kas spēja pakļaut vai visas Eiropas piekrastes un lielos Krievzemes upju ceļus, kamēr mūsu tēvutēvu zemi vikingiem nācās apiet ar līkumu. Bet man tika stāstīts par neorganizētām ciltīm, kas allaž kādam maksājuši pakļautības meslus.” Tātad – autora mērķis bijis pierādīt, ka latviešu senči nav bijuši ne par matu sliktāki par citām tautām. No vienas puses – pagājības aina, ko radījuši vēsturnieki, balstoties uz trūcīgajiem reālajiem faktiem un vadoties pēc attiecīgā laikposma ideoloģiskās konjunktūras. No otras – rakstnieka privilēģija radīt vēstures bildes, kuru pamatā ir pieņēmumi, pieļāvumi, brīvas faktu un tekstu interpretācijas, analoģijas ar cittautu vēsturi, t.i., metodes, kas vēstures pētīšanā lielākoties tiek uzskatītas par nekorektām.

Vēsturisku romānu rakstīšana ir nepateicīga nodarbošanās. Jo – pirmā asociācija, kas rodas, piesaucot „romānu par vēsturi”, ir apmēram šāda: zobens rokā, apmetnis uz muguras, daiļā dāma (vēlams – vismaz divas) pakaļpusē – un aulēkšiem uz priekšu. Apnicīgais zobena un apmetņa stereotips ir piebeidzis ne vienu vien labi iecerētu lasāmgabalu. Lejiņš izvēlējies principiāli atšķirīgu ceļu, kāds latviešu prozā līdz šim nav manīts, ja nu vienīgi daži tā elementi atrodami Aleksandra Grīna romānos. Ir zobeni, ir apmetņi, ir – ļoti mērenās devās – daiļās dāmas, ir arī kauju ainas, seniķu sadzīve un rituāli, krīvi un citi aizlaiku dzīves (un vēsturiskā romāna) aksesuāri. Tas viss ir nepieciešams, taču tas nav galvenais. Svarīgākais – autors modelējis XII gadsimta situāciju kā lielo sociālpolitisko spēku spēli. Un tieši šeit meklējams gan romāna spēks, gan arī vājums. Rietumos – kristīgā pasaule un topošā Hanzas savienība. Austrumos – Naugārde (Novgoroda), kuras valdītāji un tirgoņi arī tiecas paplašināt savu ietekmes sfēru. Pa vidam – Tālava, kuras teritorijā saduras abu pušu ekonomiskās intereses, kas sīki un smalki izanalizētas romānā. Tāpēc Tālava jāpakļauj, – un šim nolūkam gan rietumnieki, gan austrumnieki izmanto ne tikai banālu bruņotu spēku, bet arī visādus āķīgus paņēmienus, kas, no mūslaiku augstumiem raugoties, tiek apzīmēti ar vārdu „politika”. Laikposms – no 1162. (pasaulē nāk Tālivaldis) līdz 1184.gadam (Tālivaldis kļūst par Tālavas valdnieku). Romāna politiskajā līmenī aprakstīts Tālavas konflikts ar Naugārdi, nonākšana tās pakļautībā un drīzā atbrīvošanās; sadzīviskajā līmenī sižets veidojas kā divu brāļu – Tālivalža un Valdemāra – attiecības. Turpināt lasīt