Vilis Lācītis “Stroika ar skatu uz Londonu”

Stroika ar skatu uz romānu

Vilis Lācītis. Stroika ar skatu uz Londonu. – R., Mansards, 2010

image Viena no pievilcīgākajām literatūras un, protams, mākslas vispār īpatnībām ir spēja pārsteigt – visviens, pārsteigumi patīkami vai nepatīkami. Literatūra nav biznesa plāns – tu nekad nevari būt drošs, kurā brīdī un no kuras aizkrāsnes izlīdīs kāds jauns un cerīgs autors vai kurš dzīvais klasiķis pēkšņi ņems un nodrukās galīgu draņķību. Viļa Lācīša romāns Stroika ar skatu uz Londonu piederīgs patīkamajiem pārsteigumiem – iepriekš autors prozu nav publicējis, vismaz ne kā Vilis Lācītis, bet Stroika… uzreiz apliecina atzīstamu prozista ķērienu, turklāt ietrāpa patlaban absolūti tukšā vietā, kas brēktin brēc tapt aizpildīta. Proti, latviešu literatūrā jau kuro gadu izmisīgi trūkst normālas lasāmvielas. Ir vai nu darbi, kas tēmē uz augstajiem plauktiem un reizēm tajos arī iekļūst, vai, gluži pretēji, teksti, kas pat ne tēmē, bet jau dzimuši miskastē. Pa vidam – tukšums un bez Viļa Lāča. Saprotams, viens neliels romāns tukšumu neko daudz aizpildīt nespēj, vien kārtējo reizi tiek apliecināta tā esamība, bet, vienalga, Stroika… ir asprātīgs un sižetiski itin aizraujošs lasāmgabals.

Tātad – ir pats XXI gadsimta sākums, letiņu taciņa uz Angliju jau pamatīgi iemīdīta, un pa to laimes un naudas meklējumos dodas arī pustapušais muzikants Vilis Lācītis. Apmēram pusi romāna veido viņa pieredzes izklāsts pamīšus ar viesstrādnieku proletāri bomzīgās bohēmas ainiņām, kas papildinātas ar autora/galvenā varoņa refleksijām par mazliet vispārīgākām tēmām – par angļu valodas mācīšanos ar avīzes Sun palīdzību, viesstrādnieku seksuālajām ķibelēm un tamlīdzīgām būšanām. Pazibinās un pagaist nebūtībā daudz kolorītu tipu, no kuriem daži pēcāk apzinīgi atgriežas, lai palīdzētu savilkt ciešāk sižetisko diegu galus, kas vēstītājam nemitīgi grasās slīdēt laukā no rokām. Ironiskā attieksme pret visu un visiem asprātīgi un dzīvi ļauj aprakstīt realitātē droši vien diezgan pabaiso un notrulinošo ikdienas rutīnu; ironija glābj arī tajos gadījumos, kad tiek apspēlēta kāda bārdaināka anekdote, jo, ja ne citādi, var ironizēt gan par pašu anekdoti, gan tās bārdu (interesanti, ja Vilim Lācim piemistu ironista spējas, kādas Lācītim, kā liecina jau pseidonīms, ir atliku likām, – kas saveidotos no Zvejnieka dēla un Putniem bez spārniem?). Mazliet kaitinošs vietumis var likties romāna raustīgais ritms, kas rada iespaidu, ka Stroikā… kaut kas nav īsti kārtībā ar laika rēķiniem. Dažs nenozīmīgs starpgadījums tiek izvērsts un aprakstīts rūpīgi un pamatīgi, bet dažas lappuses tālāk izrādās, ka nez kur pačibējušas nedēļas un mēneši; cituviet pēkšņi ieklīst pasāža no pavisam cita romāna (teiksim, pārdomas par Latvijas sabiedriskā transporta biļešu tantiņām, kurās ironija pārvērtusies nīgrā burkšķēšanā). Taču šādi sīki defekti acīs nekrīt un lasīšanas prieku neko daudz nespēj maitāt.