Neiespējamā grāmata

Janīna Kursīte. Dzejas vārdnīca. R., Zinātne, 2002

image Janīnas Kursītes Dzejas vārdnīca ir pirmais šāda veida darbs visā latviešu literatūras vēsturē. Un, piebildīsim, pirmā manis redzētā vārdnīca, kas sākas ar burta "A" ("simboliskajā nozīmē saistās ar visa pirmsākumu") un beidzas ar burta "Z" skaidrojumu ("simboliskās nozīmes saistītas gan ar cikla pabeigtību, gan ar zibens zigzagu"). No vienas puses – it kā loģiski: grāmata, kurā ir viss par dzeju, "no A līdz Z". No otras – tieši šajā žestā jaušama autores ironiskā klātbūtne. Tak jau literatūrpētniekiem vislabāk saprotams, ka dzeju gan var analizēt, ķidāt un pētīt, var pat izteikt itin jēdzīgus pieņēmumus par dzejas uzbūvi, esamību un funkcijām, bet no tā bilde skaidrāka nekļūs. Ja būtu iespējama dzejas vārdnīca "no A līdz Z", nebūtu pašas dzejas.

Šī divdabība Dzejas vārdnīcā jaušama viscaur. No vienas puses – ir, protams, kanoniskie šķirkļi. Autore, nostājusies neitrālā vērotājas pozīcijā, skaidro literatūrteorētiskus un literatūrvēsturiskus jēdzienus – kā jau tam pieklājīgā izziņu izdevumā pienāktos būt. Cita starpā katrs var precizēt savas miglainās apjausmas par amfibrahiju, hronotopu vai madrigālu, atklāt, ka epanortoze nebūt nav kādas slimības nosaukums, un uzzināt, kas ir trištubhs, pantuns, špruhs, žiršs un tamlīdzīgas būšanas. Tāpat apcerēti dažādi literāri stili un virzieni – no antīkās pasaules līdz postmodernismam. Viena no Dzejas vārdnīcas vērtīgākajām īpašībām – Kursīte allaž tiecas ierakstīt pasaules literatūras kontekstā arī latviešu dzeju. Teiksim, stāstot par konkrēto dzeju, autore neaizmirst pieminēt arī Montu Kromu, Viku un Guntaru Godiņu – kaut gan šie dzejnieki nekad nav manifestējuši savu piederību konkrētajai dzejai, tomēr analoģijas un paralēles ir acīm redzamas. Līdz ar to veidojas priekšstats nevis par laikā un telpā ierobežotiem literāriem virzieniem, bet gan par literatūras procesa vienotību, par rakstības principiem, kas jāizdzīvo katras nācijas dzejai, visviens, vai attiecīgie autori paši apjēdz savu piederību kādam virzienam, vai ne. Grāmatas ierobežotā apjoma dēļ katram virzienam gan atvēlētas labi ja pāris rindkopas, kas lāgiem noved pie aptuvenības un neprecizitātes. Tā tas ir šķirklī par futūrismu, kurā vienā putrā sajaukts itāļu un krievu futūrisms, kaut gan tās bija pilnīgi atšķirīgas un savā starpā tikpat kā nesaistītas parādības. Tas, savukārt, rada, maigi izsakoties, pārsteidzīgo secinājumu par futūrisma atbalsīm Čaka daiļradē (ja zem futūrisma etiķetes par varītēm jādabū kāds vietējais dzejdaris, tad daudz vienkāršāk to būtu izdarīt ar Pētera Ērmaņa automobiļa slavinājumiem).