Johans Korins “Dižais Gars”

Dižais Gars bliež ar Heraklītu

Johans Korins. Dižais Gars. R., Preses nams, 2000

Johana Korina par pseidozinātnisku fantāziju nokrustītais romāns Dižais Gars tika godalgots pagājušā gada Preses nama konkursā. Par autoru zināms vien tas, ka Johans Korins ir pseidonīms, ar ko maskējies, cik noprotams no teksta, kāds matemātiķis, kurš nevēlas savu autorību atšifrēt nedz plašākai, nedz šaurākai publikai. Uzreiz jāteic, ka matemātiķa racionālā prāta klātbūtne krietni nākusi par labu romāna poēzijai – nekas līdzīgs Dižajam Garam līdz šim latviešu literatūrā nav manīts. Arī matemātika ir poētiska padarīšana, nelaime vien tā, ka literāti matemātikas poēziju lielākoties nav spējīgi novērtēt, turpretī matemātiķiem poētiskā domāšana ļoti tuva. Romāna centrālais nervs apmēram šāds: „Katram cilvēkam atsevišķi nav nekādas izredzes vinnēt loterijā, sportloto vai arī citā tādā spēlē, bet kāds taču tomēr reizēm vinnē? Un kurš tas ir un kāpēc? (..) Interesanti būtu saprast, kas tad ir tie, kuri regulāri uz ielām atrod piecīšus, un kas tie, kuru sviestmaizes vienmēr krīt ar sviestu uz leju?” Vai, citiem vārdiem, kas nosaka mūsu esamību – likumsakarība vai nejaušība? Un, ja likumsakarība, tad kas ir – ja vispār ir – tā būtne, kas šo likumsakarību radījusi: „Vai pasaulē pastāv kāda vara – humāna, fizikāla vai astrāla, kura ar varbūtību teorijas palīdzību, sadalot veiksmes un neveiksmes indivīdiem, regulē pasaules attīstību?” (Jebkurš no mums ir piedzīvojis kādu gluži vai neiespējamu sakritību, veiksmīgu vai neveiksmīgu gadījumu virkni. No varbūtību teorijas viedokļa šādas virknes ticamība ir tik mikroskopiski maza, ka gribot negribot nāk prātā doma, ka visu šo cilvēku esamības padarīšanu diriģē kāds Dižais Gars.) Un, ja Dižais Gars patiesi pastāv, varbūt viņu iespējams aptīt ap pirkstu un izvilkt savas esamības lielo lozi? Šādi jautājumi nodarbina Johanu Korinu – viņš ir ne tikai autors, bet arī romāna centrālā persona.

Taču varbūtību, spēļu un haosa teorijas lai paliek Korina (romāna autora) ziņā – viņš tajās orientējas krietni labāk. No svara ir pats romāns. Un tātad: lai noskaidrotu, kāpēc viņam uz biksēm uzlīst kafija, kāpēc uzreiz pēc tam viņš nokavē vilcienu, kāpēc cita pēc citas viņu piemeklē vēl visādas sadzīviskas klizmas, Korins (romāna varonis) sāk iedziļināties šajā problēmā gan teorētiski, gan praktiski. „Teorētiskā daļa” – tās ir plašas un neticami aizraujošas ekskursijas zinātņu un mākslu vēsturē, tostarp arī 70 lappušu garš apcerējums par Visuma harmoniju, precīzāk, par ļaužu pūliņiem – kopš šumeru aizlaikiem – atrast universālu formulu, kas aprakstītu pasauli. Šai sakarā uzreiz nāk prātā norvēģa Justeina Gordera, manuprāt, stipri pārslavētais komikss iz filozofijas vēstures Sofijas pasaule, gan ne labā nozīmē, jo Korina paradoksiem piesātinātie pastāsti par, piemēram, Leonardo un Paskālu ir nesalīdzināmi interesantāki. Vēl – niknā amerikāņu ironista Džozefa Hellera romāns Iedomājies to: Hellers romānu būvēja, pamatojoties uz kādas Rembranta gleznas analīzi, savukārt Korins gremdējas Rafaēla Atēnu skolas apcerē (glezna aplūkojama uz grāmatas vāka). Arī – Umberto Eko Fuko svārsts, kurā teksta lielāko daļu veido klejojumi pa ezoterisko zinātņu vēsturi.

Turpināt lasīt