Kolbergs citā skatā

image

Andris Kolbergs. Pulkstenis ar atpakaļgaitu. A. K. A. Jūrmalā, 2002

Joprojām nebeidzu brīnīties: kā tas var būt, ka latviešu literatūra visā tās vēsturē spējusi radīt vienu vienīgu detektīvžanra profesionāli – Andri Kolbergu. Citu rakstnieku viesošanās šajās teritorijās parasti ir diezgan diletantiska. Starp citu, der atcerēties kritikas reakciju – Kolberga apcerētāji vienā balsī tiekušies iegalvot, ka viņš neraksta detektīvus – Kolberga romāni esot “kaut kas vairāk”. Aplamība, kuras cilme meklējama, no vienas puses, trūcīgajās zināšanās par detektīva specifiku, no otras – nedaudzajos pagalam plakanajos latviešu detektīvos, kas vienā rāvienā spēj samaitāt priekšstatu par visu žanru. Īstenībā Kolbergs tikai patiesi profesionālā līmenī izmantoja tās iespējas, ko piedāvā detektīvs.

Kāpēc detektīvs nīka un vārguļoja padomju laikos – tas it kā būtu skaidrs. Bet kāpēc patlaban it nekas neliecina par detektīva atdzimšanu – galīgi nav skaidrs. Visriņķī vienvienīgi vurdalaki un korumpanti, dzīvi sižeti klejo pa ielām un laikrakstu slejām, bet detektīvā joprojām brēcošs vakuumus, vien lāgiem pavīd kāds teksts, kuru uzreiz gribas likt kuriozu plauktiņa. Īstenībā atkal tikai Kolbergs izmantoja realitātes piedāvātās iespējas, deviņdesmitajos gados publicēdams divus romānus – Civilizēto krokodilu sindromu (1993) un Meklējiet sievieti (1996), kuros viss kā pienākas – līķi, kā jau tas Kolbergam raksturīgi, pieticīgi ticamās devās, VDK un PSKP pārtop starptautiskās biznesa firmās, snaikstās Krievijas izlūkdienestu garās rokas, rosās mafija un korumpanti utt.