Vladimirs Kaijaks “Atraidītā sindroms”

image Runājot par Vladimira Kaijaka romānu Atraidītā sindroms (Lauku Avīze, 2005), sākšu no otra gala. Proti, grāmatā lasāma arī neliela Litas Silovas eseja par Kaijaku. Gluži vai simptomātiski liekas tas, ka autore, caurcaurēm atzinīgi vērtēdama Kaijaka daiļradi, kā piemērus piesauc vien septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados sarakstītos stāstus Visu rožu roze, Vecis, Šnorhs u. c., arī vēl deviņdesmito gadu sākumā publicēto romānu Rēgi, bet ne ar vārdu nepiemin Likteņa līdumnieku ķieģeli, kaut arī šis romāns ir nozīmīgākais, ko Kaijaks beidzamajos gados sarakstījis. Gluži vai rodas iespaids, ka Likteņa līdumniekus sarakstījis autors, kurš nav „īstais” Kaijaks – katrā ziņā ne tas, kurš savulaik sacerējis Visu rožu rozi. Likteņa līdumnieki it kā atrodas ārpus Kaijaka savulaik definētās teritorijas. Tieši šādu iespaidu rada arī Atraidītā sindroms, viens no muļķīgākajiem, garlaicīgākajiem un bezjēdzīgākajiem tekstiem, kādu beidzamajā laikā gadījies lasīt.

Turpināt lasīt