Nora Ikstena “Vīrs zilajā lietusmētelītī”

„Dzīvot valodā”

Nora Ikstena. Vīrs zilajā lietusmētelītī. R., Dienas Grāmata. 2011. 167 lpp

Nora Ikstena Vīrs zilajā lietusmētelī Nora Ikstena ne pirmo reizi ķērusies pie darba, kurus nosacīti varētu dēvēt par biogrāfisku – atcerēsimies grāmatas Brunis Rubess: Brīnumainā kārtā (1999), Vija Vētra: Deja un dvēsele (2001), Māra Zālīte: Zīdtārpiņu musināšana (2003), Esamība ar Regīnu (2007), tāpat arī kopdarbībā ar Imantu Ziedoni tapušo Nenoteikto biju (2006). Vēlreiz uzsvēršu – šīs grāmatas par biogrāfiskām varētu dēvēt vien nosacīti. Biogrāfiskās prozas pamatā ir it kā neapšaubāmu un nesatricināmu faktu un gadskaitļu karkass skaidrojoša un komentējoša teksta mērcē. Turpretī Ikstenas attieksme pret biogrāfiju ir principiāli atšķirīga, kas īpaši labi jūtams grāmatās par Ezeru, Ziedoni un nu arī Vīrā zilajā lietusmētelītī.

Vīrs zilajā lietusmētelītī ir Dzintars Sodums, kurš grāmatā maskējas ar vārdu Tebe (centrālā persona Soduma autobiogrāfiskajos darbos) un ar kuru jaunā rakstniece Meitiņa (Ikstenas vārds grāmatā nav pieminēts) epistolārā veidā sapazinās jau deviņdesmito gadu vidū. Sekoja sarakste vairāku gadu ilgumā, iepazīšanās klātienē, līdz beidzot Ikstena Sodumu atgādāja uz Latviju, izmitināja pie sevis, un dzīves divus pēdējos gadus, kurus viņš pats raksturoja kā laimīgākos savā mūžā, Sodums pavadīja dzimtenē.

Jautājumu varētu formulēt apmēram šādi: ja mēs no, piemēram, Esamības ar Regīnu, Nenoteiktās bijas vai Vīra zilajā lietusmētelītī svītrojam faktu, ka šo darbu uzmanības centrā ir labi pazīstamas un kultūrā pamatīgu grāvi iegrauzušas personības, vai no šīm grāmatām kaut kas paliek pāri? Citiem vārdiem un mazliet vienkāršojot – vai Vīrs zilajā lietusmētelītī varētu piesaistīt arī lasītāju, kuram nav nedz jausmas, nedz intereses par Sodumu un Ikstenu? Manuprāt, tikai no šāda skatpunkta vērts vērtēt tekstus, kas tiek krāmēti biogrāfiskās literatūras plauktiņā. Paplašinātam Curriculum Vitae, visviens, cik bagātīga un kruzuļaina ir tekstuālā mērce, ar literatūru stipri attāls sakars – tikpat labi varētu izlīdzēties ar faktu un notikumu tabulu, nemaz nerunājot par to, ka visai brīva faktu interpretācija ir ārkārtīgi gaistoša padarīšana, kurai ar realitātes jēdzienu diezgan pastarpinātas attiecības. Biogrāfijas objekts, protams, nekur aizbēgt nevar un ir nemitīgi klātesošs, taču lasītājam daudz tuvāk atrodas biogrāfijas autors ar visiem saviem talantiem, deformēto un varbūt galīgi greizo skatījumu, pārliecību, nesapratni, vājībām utt. Vārdsakot, Ikstena blefo, ja stāsta, ka raksta grāmatu par Ezeru vai Sodumu – īstenībā viņa raksta grāmatas tikai un vienīgi par sevi, bet kārtējais apceramais autors ir tikai iemesls, lai grāmata taptu.

Turpināt lasīt