"…dzīve ir dzīve ir dzīve…"

Nora Ikstena. Jaunavas mācība. Atēna, 2001

image

Iepriekšējais Noras Ikstenas romāns Dzīves svinēšana iznāca jau vairāk nekā pirms diviem gadiem. Nu – romāns Jaunavas mācība. Visupirms lasītāju droši vien interesēs tas, vai – un cik lielā mērā – autore kļuvusi citāda. Šepat degungalā atliku likām piemēru, kā rakstītājs, ar pirmajiem darbiem veiksmīgi iegrauzis pamatīgu reni literārās pasaules reljefā, gadu gadiem aiz inerces šļūc pa to uz priekšu, nekādi netikdams vairs laukā. Uzreiz jāsaka, ka Jaunavas mācība ir jūtami atšķirīga no Dzīves svinēšanas – un pirmkārt jau ar to, ka autore kļuvusi krietni skarbāka, tiešāka un varbūt arī agresīvāka. Mazumā gājusi barokālā izšķērdība (šis process jau bija jūtams, salīdzinot Dzīves svinēšanu ar Ikstenas īsprozu). Pareizāk sakot, metaforiskās mežģīnes joprojām palikušas, taču tās tapušas funkcionālākas. Tas arī gluži likumsakarīgi, jo Ikstenas apburoši pašmērķīgajām metaforām jēga vien tad, ja tās pastāv vienā eksemplārā – kā paraugi, ar kuriem autore definē savu rakstību.

Ja pēc romāna izlasīšanas izdodas no tekstuālajiem krustu šķērsu krāvumiem izfiltrēt sižetu, tad tas izrādās šimbrīžam bezmaz klasisks: XX gadsimts tiek projicēts vienas dzimtas triju paaudžu sieviešu (Ārija – Astrīda – Asnāte) esamībā. Pie gadsimta gala Asnāte, kaut kādu pašas īsti neapjaustu impulsu vadīta (Ņujorkā viņai šķiet, ka my soul, it’s going away – “mana dvēsele atstāj mani”), dodas uz tālu lauku nostūri, uz pamestajām Draudavu mājām – vietu, no kuras cēlusies viņas dzimta: “Rēnā tumsā, pasaules nostūrī Asnātes dvēsele tiek pie īstenības. (..) Mācīsies boksterēt. No instinktu zilbēm mācīsies salikt jūtu vārdus, veidot prāta teikumus, lai runātu pieredzes valodā.” Tā tad arī ir virsrakstā piesauktā jaunavas mācība. Pa vidam Asnātes pāris dienās pieredzētajam un atcerētajam – Ārijas un Astrīdas esamība. Aizgājušās paaudzes nav mirušas – tās allaž klātesošas. Romānā vairākkārt akcentēta doma par to, ka Asnāte aiz sevis jūt “īstenības rindu” – un tikai šās rindas kontekstā arī viņa sevi izjūt piederīgu īstenībai. Turklāt šo trīs sieviešu biogrāfijas netiek tradicionālajā manierē sīki un smalki izklāstītas. Tie ir savdabīgi “eksistenciāli koncentrāti”: īsas epizodes, kurās esamība it kā ir sarāvusies bezgalīgi mazā punktā un piepeši eksplodē, šķaidot uz visām pusēm apgaismības mirkļus. Un te nu autore var likt galdā savus trumpjus – visu to pieredzi, kas apgūta īsprozā un Dzīves svinēšanā. Ir efektīgi groteskas bildes – piemēram, ieskats trīsdesmito gadu glumajā sabiedrības krējumā, kurā maļās arī kāds reti biezs kunkulis, pārdabiski resnais advokāts Lamsters – viņš vai visu dzīvi aizvada krēslā, kurā izgriezts caurums podam. Ir Ikstenas prozai tik raksturīgie kolorītie tipāži, kas ar savu klātesamību vien tekstā paver spraudziņas uz bezgalību – teiksim, anatomikuma sargs Abakuks. Turpat blakus – miermīlīgi liriskas, lāgiem meditatīvi neskaidras ainas, tostarp hipodroms, ap kuru grūti formulējamu iemeslu dēļ (nemitīgā kustība pa apli? azartiskās spēles dominante?) centrējas darbība. Ir tikpat raksturīgās vīzijas un sapņi. Ir Ņujorkas pieredzējumu atspulgi Asnātes apziņā, ir teksta fragmenti, kas eleganti iezīmē visa esoša vienlaicīgumu, ir gluži reālistiskas ainas, kas metaforiskajā ietvarā iegūst sevišķu spēku, ir bez sava gala visa kā cita – apjoma ziņā mazais romāns izrādās apbrīnojami ietilpīgs.