Gundars Ignats "Bez jakas"

Gundars Ignats Bez jakas Bez jakas (Dienas Grāmata, 2009) ir Gundara Ignata debijas krājums, kurā apkopoti 16 stāsti. Kopš 2005. gada daļa stāstu publicēti presē, šo to bija gadījies lasīt, bet nez kāpēc neviens no tiem atmiņā īsti neaizķēras (varbūt vienīgi kopkrājumā Prozas lasījumi klātienē un neklātienē iekļautā minorīgā groteska Smēķētāji mirst jauni – un arī galvenokārt tāpēc, ka ilgi domāju, kas īsti šim potenciāli tik spožajam pastāstiņam pietrūkst, lai ironiskā paspēlēšanās paceltos augstākā līmenī). Tagad, kad stāsti savākušies vienkopus, iespaids gluži pretējis: Ignata proza atmiņā ieāķējusies pamatīgi, un, manuprāt, Bez jakas ir veiksmīgākā beidzamo gadu debija prozā (citas: Jura Šķudīša Pēc ūdens, 2005, – bet autors laikam no literatūras pačibējis, vismaz nav publicējies; Margaritas Perveņeckas Visi koki aizgājuši, 2006; Ingas Žoludes Silta zeme, 2008). Šāds iespaids radās uzreiz pēc krājuma izlasīšanas – pats no sevis, bez jebkāda teorētiska vai vēl kāda pamatojuma; vienkārši – tāda sajūta. Nākamā sajūta – tāds kā vientiesīgs izbrīns, kuru vārdiski varētu formulēt apmēram šādi: „Ignata prozā taču nekā nav! Bet kāpēc man liekas, ka tur kaut kas ir, un, ja ir, tad kas tas īsti varētu būt?” Uzreiz atzīšos, ka uz šo tik primitīvo jautājumu man tā arī neizdevās atrast vismaz pašam pieņemamu atbildi, tomēr pārdomu procesā vērts ieskatīties.

Ko tas nozīmē – „nekā nav”? Piemēram, nepretenciozs, tipiski ignatisks stāstiņš Mana meitene zīmē cilvēciņus: čalis steidzas uz pastu pēc sūtījuma ar zīmēšanas mācību grāmatām, lai noteikti tajā pašā vakarā nogādātu tās savai meičai, kurai piemetusies nepārvarama zīmēšanas indeve. Gandrīz nokavē, tomēr paspēj, aizved grāmatas… Un viss, ja neskaita garāmbraucot caur automašīnas logu skatītu avāriju – uz šosejas nosities motociklists, un veikalā nopirktus pelmeņus un pāris pudeles alus. Skatiens gausi slīd pār notiekošo, reģistrējot katru sīkumu, neaizklīstot ne metaforiskās tālēs, ne eksistenciālās dzīlēs; gluži tāpat vārds vārdā tiek reģistrēti gluži ikdienišķi un diezgan bezjēdzīgi dialogi un telefonsarunas. Lasītājs Berelis uzskata, ka tas ir veiksmīgākais krājuma stāsts. Kāpēc? Kritiķis Berelis to nespēj loģiski pamatot. Droši vien tāpēc, ka nekā lieka un nekas nepietrūkst. Absolūtā vienkāršība jau pati par sevi kļūst par vērtību.

Turpināt lasīt