Ārijs Geikins “…tad jums taps atvērts”

Romas impērija atrodas latviešu literatūras provincē

Ārijs Geikins. …tad jums taps atvērts. Romāns, Karogs, 1997., 7. – 9. nr.

Lasītāji droši vien būs pamanījuši, ka Ārijs Geikins ne tikai raksta lugas, bet nu jau gadu gadiem publicē arī prozu. Viņa stāsti ir, neteiksim, spoži, bet gana savdabīgi un meistarīgi izstrādāti, lai neuzskatītu, ka autors no teātra brīvajos brīžos tikai niekojas citā dārziņā. Romāns …tad jums taps atvērts bija iesniegts pagājušogad Karoga romānu konkursam un ieguva žūrijas atzinību. Ko tas nozīmē? Apmēram to, ka līdz kādai no sešām prēmijām drusku pietrūka (šis “drusku” ir ļoti relatīvs lielums: Geikina romāns ne par matu nav sliktāks par dažu labu prēmēto lasāmo), tomēr romāns tika atzīts par ievērības (un lasīšanas) cienīgu. Tagad tas publicēts Karogā; kad – un vai vispār – tas iznāks grāmatā, nav zināms.

Autora atvēziens no tiesas pārsteidzoši vērienīgs: uzreiz pie pašiem rietumnieciskās civilizācijas pamatu pamatiem. Proti, pie tiem laikiem un vietām, kur dzims kristietība. Liekas, visā latviešu literatūras vēsturē tas ir pirmais un pagaidām vienīgais mēģinājums uzrakstīt vēsturisku romānu par šo posmu. Darbība vienlaikus norisinās Kapri salā, kur, savu nāvi gaidot, mīt labprātīgais trimdinieks imperators Tibērijs, un Jerušalaimā, kur pirms nedaudziem gadiem sists krustā sludinātājs un tautas musinātājs Ješua un nu viņa mācība sāk maitāt naktsmieru valdītājiem. Romnieku un jūdu dzīve aprakstīta bezmaz ar etnogrāfisku precizitāti, maksimāli tiecoties restaurēt tā laika ikdienu un atšķirīgu kultūru cilvēku pasaules skatījumus, arī izteiksme viscaur mazliet seniski stilizēta. Tāpat sīki un smalki aprakstītas intrigas, ko dēvē par lielo politiku, – un kopumā šī 2000 gadu senā ainava veidojas patiesi iespaidīga. Romāna apakšvirsraksts sola, ka būs lasāmi Imperatora Tibērija Cēzara Augusta sūtņa Ksantija Pontipas piedzīvojumi. Sižets apmēram šāds: imperators sūta Ksantiju Pontipu uz Jerušalaimu noskaidrot, kas īsti tur notiek – ko nozīmē šīs mīklainās ziņas par Kristus augšāmcelšanos, kas ir šī dīvainā mācība, kas aizvien vairāk izplatās tautā, bet, pats galvenais, kā visas šīs būšanas varētu iespaidot Romas varenību. Sākumā Pontipa ir jauns un lāgiem diezgan naivs karjerists, ar kura acīm lasītājs skata cilvēkus un notikumus, – sākot no imperatora villas Kapri līdz Jerušalaimas ubagiem. Zināmā mērā viņš ir vēsturiskā romāna žanram raksturīgā klišeja – “baltā lapa”, kuru autors aizpilda ar informāciju, tādējādi darīdams to zināmu arī lasītājam. Taču mazpamazām – un grūti pateikt, vai autors to darījis apzināti vai ne – Pontipa aizslīd dibenplānā un patiesi kļūst līdzīgs aizdomīgi bezpersoniskai un plakanai baltai lapai. Savukārt priekšplānā izvirzās kolorītais imperators Tibērijs, nežēlīgs slepkava un tirāns, bet vienlaikus arī ārkārtīgi īpatnēja un mīklaina personība. Tāpat nenoliedzami iespaidīgs ir augļotājs Johanāns ben Šlomo ar savām mokošajām šaubām un vēl dažas personas.