Ārijs Geikins “Eņģeļu sezona”

Geikins Ārijs Eņģeļu sezona Ārija Geikina (1936 – 2008) romāns Eņģeļu sezona (Arte, 2008) iznācis jau pēc autora nāves. No iepriekšējiem Geikina darbiem nekāds gaišais iespaids nav palicis, ja nu vienīgi patiešām iespaidīgās senromnieku vēstures ainas romānā Tad jums taps atvērts… (šķiet, tas tā arī palicis publicēts tikai periodikā), kuras autors gan beigu galā pamanījās samaitāt ar nešķīstu sprediķošanu.

Autors apakšvirsrakstā Eņģeļu sezonu raksturojis kā ironiski didaktisku romāniņu, ar to jau pavēstot, ka itin nemaz netēmē uz augstiem plauktiem. Sākumā tiek ieskicēts spēles lauciņš – attiecības starp padzīvojušo, bet vēl itin sparīgo aktieri (vēlāk tiek precizēts: „mākslinieka vietas izpildītāju”) Podiņu un bomzi Borisu. Sadzīves ainiņas un mikrosižeti, ar kādiem apaudzētas personāžu biogrāfijas, nudien kolorīti, vien ironija lāgiem liekas drusku par prastu, turklāt autors bada kā ar pirkstu acī, kur un par ko būtu jāsmejas (uzreiz acu priekšā parādās eņģeliski gaišs redaktora tēls, kas vieglu roku un vēsu prātu primitīvos jociņus un liekās epizodes būtu norediģējis nost – romāns no tā itin nemaz neciestu). Dažbrīd gadās sīkas, bet trāpīgas ironijas dzirkstelītes. Teiksim, aktieris Podiņš, saskrienoties ar dzīvu eņģeli, ne tik daudz brīnās, no kurienes tāds neradījums uzklīdis, bet gan intstinktīvās bailēs sper vaļā lietišķu un, kā izrādās, pravietisku jautājumu – vai velni arī tagad nākšot. Podiņa dzīves un sadzīves ainas drusku pat atsauc atmiņā Marģera Zariņa prozu – gan teātra alūziju (kas lielākoties izkaisītas romāna sākumdaļā), gan ironiskās stilistikas dēļ, kaut gan lavierēšana starp „augsto” un „zemo”, īsti nenosveroties ne uz vienu pusi, Marģerim Zariņam labāk padevās pat vēlīnajos darbos.

Turpināt lasīt