Uzvarēt „drūmo pļāvēju”

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

Domājams, Andrieva Ezergaiļa (1930) vārds īpašus komentārus neprasa. Vēsturnieks, holokausta pētnieks, savulaik apcerējis arī 1917. gada notikumus Latvijā, vairāku grāmatu un daudzu rakstu autors, kura publikācijas bieži inspirējušas diskusijas. Katrā ziņā – Ezergailis vēstures interpretāciju rutīnas rāmajai, toties hipnotiski spēcīgajai straumei nav ļāvies, bet allaž mēģinājis to pavērst virzienā, kādu pats uzskata par pareizu. Lapu agonija Ezergaiļa darbības kontekstā ir gluži negaidīta grāmata, kurā uzmanības centrā ir viņa dzīvesbiedre Inta Ezergaile (1932 – 2005). Inta Ezergaile bija literatūrpētniece, profesore Kornela universitātē ASV. Līdz deviņdesmitajiem gadiem viņa specializējās vācu literatūras pētniecībā, īpašu uzmanību pievēršot Tomasa Manna daiļradei, tad pievērsās feminisma problemātikai, vēlāk – arī latviešu literatūrai, kurai pilnībā veltīta viņas pēdējā literatūrpētnieciskā grāmata Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Woman Writers (1998). Lielākā daļa darbu sarakstīti angļu valodā; publicēties latviešu periodikā viņa sāka tikai deviņdesmitajos gados. 2011. gadā Rīgā latviešu valodā iznāca prāvs Intas Ezergailes Rakstu (izdevniecība Zinātne) sējums, kurā apkopotas viņas grāmatas un svarīgākās apceres. Ap 1993. gadu viņa sāka dzejot – arī angliski, šos tekstus gan necenšoties publiskot; dzejoļi izdoti četrās grāmatās jau pēc autores nāves. Lapu agonijā iekļautie Intas Ezergailes dzejoļi ir viņas dzejas pirmā nozīmīgākā publikācija latviski.

„Kāpēc sarakstīju Lapu agoniju? Iemesli varētu būt vairāk nekā daži. Rakstīšana iesākās kā cīņa pēc varas, sacelšanās pret aizmirstību, ko tautas valodā dēvē par nāvi. Tas bija protests pret nāves pārsteidzīgo dekrētu, ka Intai jāmirst. Man pilnīgi nepieņemams bija dekrēta paragrāfs, ka sakari lauzti, ka nekad mums nebūs ne tiesību, ne iespēju sarunāties – pārmīt vārdus, savīt domas. Savā ziņā Lapu agonija ir maza uzvara pār drūmo pļāvēju,” stāsta autors. Šajā citātā vērts pievērst uzmanību izteikumam „pārmīt vārdus, savīt domas”, kas precīzi raksturo Lapu agonijas specifiku. Andrievs un Inta sabija kopā 37 gadus (viņi apprecējās 1957. gadā) – un Lapu agonija lielā mērā ir šī daudzgadīgā dialoga turpinājums laikā, kad vairs nav jēgas kaut ko slēpt (kā Inta savu iekšējo pasauli iekapsulēja dienasgrāmatās), noklusēt, samelot, uz kaut ko pievērt acis. Andrievs nebūt nav Lapu agonijas vienīgais autors. Krietnu grāmatas daļu veido arī Intas teksti – dzejoļi, dienasgrāmatas, piezīmes, turklāt šie teksti nav ievietoti, teiksim, kā Intas “daiļrades paraugi” vai papildinājumi faktu un notikumu kolāžai – tā patiesi ir “domu savīšana” un “vārdu pārmīšana”. Andrievs un Inta turpina sarunu, iespējams, izrunājot arī daudz ko no tā, kam mests līkums Intas dzīves laikā. Jebkura Intas esamības norise tiek uzlūkota no vairākiem skatpunktiem – Andrieva atmiņas, Intas pašrakstītās piezīmes, tās atspulgi Intas dzejā; pēc tam dialogs pāriet augstākā līmenī, ko nosacīti varētu raksturot ar jautājumu “kāpēc?” Andrievs, ņemot talkā gan plašu kultūras vēstures zināšanu arsenālu, gan vēlāk arī Junga analītisko psiholoģiju (tas nav bez pamata – Inta ilgus gadus mēģināja risināt savas iekšējās problēmas ar analītiskās psiholoģijas terapeita palīdzību), meklē atbildes uz šiem daudzajiem “kāpēc?”

Inta Ezergaile starp eņģeļiem un dēmoniem

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

Ja reiz Andrievs Ezergailis, tad noteikti par holokaustu, žīdiem, Otro pasaules karu vai kādām citām Latvijas vēstures strīdīgām epizodēm, kādām godīgs vēsturnieks labprātāk met līkumu, visviens, kādas ideoloģijas krāsā ietonēts laikmets aiz loga. Kolīdz Ezergailis, tā uzreiz kaškis uz vella paraušanu, bet strīda inspirētājs, ironiski smīkņājot, rāmā solī čāpo pašradītai jezgai pa vidu, svēti pārliecināts par savām tiesībām uz patiesību. Protams, mazliet hiperbolizēju, tomēr Ezergailis – kā vēsturnieks un holokausta pētnieks – allaž pamanījies izsaukt uguni uz sevi no visām pusēm, kas gan nav traucējis pretiniekiem vienā laidā ekspluatēt viņa pētījumus.

Nu – Lapu agonija, apakšvirsrakstā nodēvēta par Grāmatu par Intu. Šoreiz – ne miņas no Ezergailim raksturīgajām tēmām, interesēm, problemātikas. Inta ir autora dzīvesbiedre literatūrpētniece Inta Ezergaile (1932 – 2005). Biogrāfija? It kā. Memuāri? Arī – it kā. Taču Lapu agonija tālu pārsniedz tradicionālā biogrāfiskā/memuāru žanra nekur nedefinētos, tomēr dīvainā kārtā lielākoties ļoti striktos priekšrakstus. Īstenībā latviešu literatūrā liels negals ar šo žanru, kura piedāvātās iespējas tiek reducētas līdz bēdīgam minimumam. Vai nu sauss faktu un norišu izklāsts, kas tiek atšķaidīts ar pamatīgu devu pļāpūdens, vai arī dzelteni ietonēta jūsmošana, cik nolemti traģiska personība bijis apceramais objekts un cik skaisti tas ļāvies pasaulīgajiem kārdinājumiem. (Šoreiz neskaru trešo iespēju – par biogrāfiju nodēvēt faktiski autordarbu, kurā kāda personība ir kalpojusi vien kā iemesls grāmatas sarakstīšanai – tādas ir Repšes un Ikstenas radītās biogrāfijas.) Izņēmumi gadās ārkārtīgi reti – un Lapu agonija pieder pie šiem izņēmumiem.

Lapu agonija vispirmām kārtām ir dialogs. Proti, tajā paralēli Ezergaiļa tekstam – un ļoti bieži to pārmācot – saklausāma arī Intas balss: dienasgrāmatās, piezīmēs, dzejoļos. Lāgiem Andrievs parādās tikai kā šo tekstu interpretētājs un komentētājs, kas tos ievieto dažādu veidu kontekstos, papildina ar reālijām, iezīmē to kultūrvēsturisko dimensiju. Dažbrīd Andrievs „turpina” Intas rakstīto, citkārt lomas mainās un, Andrieva tekstā ievijoties Intas „balsij no pagātnes”, vēsturnieka rokas darinātā faktu un notikumu kolāža iegūst emocionālas un līdz ar to arī telpiskas aprises.