Jānis Einfelds "Palaidnis"

Einfelds Palaidnis Jāņa Einfelda Palaidnis (Dienas Grāmata) ir viņa trešais romāns (starp citu – lai kāds eksperimentētājs, provokators, robežpārkāpējs vai vienkārši izlēcējs būtu Einfelds savā īsprozā, viņa plašākie lasāmgabali – un Palaidnis ir turpat 400 lappušu garš – lieliski iekļaujas romāna kanonā šā žanra tradicionālajā izpratnē). Cūku grāmata (1996) un Veči (1999) savstarpēji bija gana atšķirīgi, lai, iznākot Večiem, varētu runāt par pavērsienu Einfelda daiļradē. Tāpēc, lasot Palaidni, mani vispirmām kārtām interesēja jautājums – vai Einfelds brauc pa vecajām sliedēm, vai arī atkal ir mainījies – un, ja mainījies, tad uz kuru pusi? Jautājums šķiet vēl jo vairāk pamatots tālab, ka viņa pagaidām beidzamā īsprozas grāmata Neļaudis (2005) liecināja, ka, neraugoties uz Dienas gada balvu kultūrā un Gada balvu prozā, Einfelds sācis reproducēt pats sevi – kas deviņdesmitajos gados bija klasificējams gluži vai kā „atklājums” (vismaz latviešu literatūras kontekstā), nu liekas jau drusku garlaicīgs un pārmēru bieži manīts gan viņa, gan citu rakstnieku darbos.

Turpināt lasīt