Pēters Brūveris “Ziedi zaudētājiem!”

„Tā, ko mēs saucam par dzeju”

Pēters Brūveris. Ziedi zaudētājiem! R., Atēna, 1999

Pēters Brūveris ziedi zaudētājiem Pēters Brūveris muļķo laiku (varbūt otrādi): grāmatā Ziedi zaudētājiem! publicēti 1992. – 1993.gadā sacerētie teksti, kaut gan kopš tā laika tapis, šķiet, ne viens vien dzejoļu krājums. Autors uzskata, ka grāmatām jāiznāk to sarakstīšanas secībā, citādi viņa poētiskā būve taptu aizdomīgi grīļīga. Katrs nākamais krājums tiek veidots kā iepriekšējā turpinājums, precīzāk, krājumi ne tik daudz turpina cits citu, cik ir savā starpā sasakņojušies, un daža Ziedi zaudētājiem! dzejoļa pēcnācējs varbūt atrodams kādā no iepriekšējiem krājumiem.

Kā jau dzejnieks, Brūveris savu katedrāli būvē, sākdams no pamatiem un smailes vienlaikus. Piemēram, otrās daļas nosaukums mirdz sakāves zvaigzne aizvien līdz ar visu dzejoli ieceļojis no Brūvera iepriekšējā krājumā Sirdī melnajam putnam lizda. Baltās pārslas, balto atbūtni, balto marmoru nu nomainījušas baltas akācijas; turpinās gan Dvīņu trīņi, kas izkaisīti visās autora grāmatās, gan Reģis, nu jau ceturtais. Brūverim neraksturīgi harmonisku un nesteidzīgu meditāciju izraisa skudru ceļš – gluži tāpat kā Sirdī melnajam putnam lizda, nemaz nerunājot par dziļi zemdegās ieslēptiem motīviem un variācijām, kas grāmatas sacementē ciešāk nekā acīm redzamie sakabinājumi. Ziedi zaudētājiem! autoram intonatīvi un jēdzieniski piebalso arī viņa pēcteči no pagātnes, zaudētājmākslas lielmeistari – leišu dzejnieki, Pols Verlēns (dzejolis Pār manu mūžu krīt..., kura pirmās rindas krājumā sēdēju parkā uz sola lasāms kādā epigrāfā), Georgs Trākls u.c., bet Helderlīns – arī biežs viesis Brūvera dzejā – laikam viņu vairs iztulkot nepaspēšot. Ziedi zaudētājiem! veidota pēc, nu jau var teikt, klasiski brūveriskā principa – četrdaļīga kompozīcija, caurviju motīvi, faustiskais līgums ar mūziku. Pirmā daļa Homo lūdens rudenī, sākusies ar „kārtējais gadsimts bīdās uz galu”, tā arī rit gala zīmē: pie gadsimta gala domas saistās ar visādiem citādiem gabaliem. Ir gaužām banāla ikdiena bez fantasmagoriskiem izlēcieniem, ja neskaita to, ka „kanālā aizpeld / kanālā / dzejnieka līķis bez steigas” – bet arī tā ir itin ikdienišķa mūsdienu ainava, jo dzejnieki arī dzīves laikā ir nesteidzīgi ļauži. Ir neatbildēts (neatbildams) jautājums, ko mūslaikos iesākt ar nemirstīgām dzejām. Ir dzejolis par zaļu sienāzi, ar kuru pa mūžības vārtiem gribēja iejāt Egils Plaudis, bet Brūveris vairās no zaļā sienāža, teikdams: „es mīlu dzīvi kā nātri / kas sadzeltās lūpās zied”. Un šās veselīgi dzelošās nātres toņkārtā vibrē viss krājums – atšķirībā no Sirdī melnajam putnam lizda, kas bija drūmāks par drūmu.