“Neko no nekā nekam tev radīt”

Leons Briedis. Bezdibeņa eņģelis. R., Minerva, 1996

Beidzamo gadu laikā pēc ilgāka pārtraukuma („Gāju dvēselīte” izdota 1987. gadā) Leonam Briedim straujā tempā cits pēc cita iznākuši četri dzejoļu krājumi: “Saulrieta koks” („Teātra anekdotes”, 1994), “Svētdiena vidū mūžības” („Sol Vita”, 1994), “Negatavā brīvība” (“Minerva”, 1995) un šā gada sākumā — “Bezdibeņa eņģelis” (“Minerva”). “Bezdibeņa eņģelis” apjomā ne tuvu nelīdzinās ierasti plānajām dzejas grāmatiņām — tas ir pārgalvīgi pamatīgs sējums, kurā apkopoti 375 teksti, kas sacerēti 1990. gadā (Leons Briedis teic, ka tas nebūt neesot viss, kas togad sarakstīts). Saprotams, šāda produktivitāte, ja arī par kaut ko liecina, tad tikai par autora apsēstību un darba spējām, bet ne par pašu dzeju — un tālab tā diez vai būtu ievērības vērta. Tomēr šoreiz šim latviešu dzejdariem neparastajam vērienīgumam jāpievērš uzmanība. Pirmkārt, “Bezdibeņa eņģelī” iekļauti arī gandrīz visi “Saulrieta kokā” jau publicētie teksti — un arī krājuma kompozīcija precīzi atspoguļo “Saulrieta koka” kompozīciju. Bez šaubām, daudz saprātīgāk liktos, ja autors, ar Kultūras projektu konkursa finansiālu atbalstu ticis pie dzeju krājuma — un šāda iespēja mūslaiku dzejniekiem ir diezgan reta pat tad, ja viņi paši nodarbojas ar grāmatizdošanu (“Minerva” ir Leona Brieža izdevniecība), — aizpildītu to ar vēl nepublicētiem dzejoļiem, sevišķi, ja tādu netrūkst. Tomēr Leons Briedis to nedara. Vēl vairāk — viņš izdod kaut ko līdzīgu “Saulrieta koka” paplašinātai versijai. Acīmredzot autoram bijuši pietiekami nopietni iemesli, lai rīkotos tik izšķērdīgi. Vēl jāpiebilst, ka “Bezdibeņa eņģelis” nav nedz poētiska dienasgrāmata, nedz hronika (t. i., teksti nav sakārtoti sarakstīšanas secībā), nedz arī, piemēram, „gada atskaite”; visdrīzāk, ka 1990. gada sākuma/beigu robeža ir tikai ērti izmantojama nejaušība — šis gads ne ar ko īpašu Leona Brieža daiļradē neizceļas, vismaz — viņa dzejā tas nav jūtams (to apliecina arī tas fakts, ka “Negatavā brīvība”, kurā apkopotie dzejoļi sacerēti 1991. — 1994. gadā, turpina tos pašus “Bezdibeņa eņģeļa” motīvus).

Otrkārt, daudzi dzejoļi liekas “negatavi”. Ar to es negribu teikt, ka tie būtu pavirši, nevērīgi, nenoslīpēti, neizstrādāti vai tamlīdzīgi. Precīzāk būtu sacīt, ka daudzkārt atkārtojas vieni un tie paši motīvi, tiek izspēlētas neskaitāmas viena motīva variācijas, nemitīgi tiek ekspluatēti vieni un tie paši rakstības — un pat tikai atsevišķas frāzes veidošanas — principi. Arī tas būtu pašsaprotami, jo galu galā katra dzejnieka daiļradē dominē tikai nedaudzi viegli samanāmi rakstības principi, taču Leona Brieža biezajā sējumā šī negatavība un atkārtošanās kļūst jau demonstratīva. Rodas apmēram šāds iespaids: godprātīgs poēts būtu ņēmis kādus pāris dučus “Bezdibeņa eņģeļa” pantu, kārtīgi piestrādājis un no tiem sameistarojis vienu, toties virtuozu un skanīgu dzejoli. Leons Briedis nedara arī to — un droši vien ne jau tāpēc, ka viņam trūktu paškritikas un katra rinda liktos vai akmenī iecērtama. Tas, ka zināma teksta negatavības pakāpe pati kļūst par poētisku faktu — radošās marginālijas iekļaujas poētikas sastāvā — nav nekas jauns nu jau vismaz kādu gadsimtu (šai sakarā gan nāk prātā kāda 20. gadsimta mākslas korifeja izteiktā doma: tu vari taisīt vistrakākos pekstiņus, darīt pēdīgās muļķības un pēcgalā dēvēt to par mākslu, bet tikai tai gadījumā, ja esi apguvis akadēmiskās glezniecības skolu un spēj uzmālēt bildi arī tā, lai skatītājs teiktu, ka tas ir „kā īstenībā”; šķiet, šo domu varētu attiecināt arī uz dzeju; “negatavus” pantus var taisīt tikai tad, ja autors spējīgs radīt arī ko „gatavu” — un šo gatavību apliecina gan Leona Brieža iepriekšējie krājumi, gan arī daudzi “Bezdibeņa eņģeļa” dzejoļi — “nekas jau bojā neaizies”, “bez vēja mani laiva nes” u. c.). Defekts pazaudē pirmo burtu un kļūst par efektu. Iespējams, dzejdarus, vadoties pēc viņu attieksmes pret paša radīto tekstu, diezgan nosacīti varētu iedalīt divās grupās. Vieni, vairāk orientēdamies uz kanoniskajām vārsmošanas sistēmām, tekstu rūpīgi gludina un slīpē, pūlēdamies panākt pilnību — un labi saprazdami, ka tiek radīts tikai vēl viens virziena rādītājs ceļā uz pilnību. Labs piemērs te ir Knuta Skujenieka daiļrade, jo sevišķi viņa astoņdesmito gadu dzeja: visu Skujenieka sacerēto var satilpināt vienā nelielā sējumā, no tā pēcāk atlasīt pērles un izveidot Skujenieka dzejas evaņģēliju. Otriem pērļu zvejošana diez ko nerūp — viņi dzejo nepārtraukti un gandrīz maniakāli (Leona Brieža radīšanas procesa nepārtrauktību apliecina, teiksim, šāds virsraksts: “devītais septītā novembra nakts dzejolis”; citkārt šādas literārā grāmatveža noslieces autoram nepavisam nav raksturīgas — acīmredzot šoreiz virsrakstu radījusi patīkamā maģisko skaitļu — septiņi un deviņi — sakritība; turklāt izeju var atrast arī tad, ja dzejolis nedodas rokā — var sacerēt tekstu par šo neuzrakstīto, varbūt neuzrakstāmo dzejoli — kāds atrodams 279. lpp. — var arī uzrakstīt “no rīta neuzrakstītu dzejoli”). Viņi ar visu savu daiļradi veido gigantisku “tekstuālo audumu” (viena no vārda “teksts” pamatnozīmēm ir “audums”): viendabīgu un vienmērīgu, bez pērļainiem izšuvumiem, toties ar labi samanāmu ornamentu. Tā darīja, piemēram, Ojārs Vācietis, no kura dzejas izdestilēt Vācieša evaņģēliju būtu diezgan problemātiski, — katrā ziņā nekāda izlase nespēj radīt pienācīgu iespaidu par Vācieša daiļradi (vēl klasiskāks piemērs — Raiņa “Dagdas piecas skiču burtnīcas”).

Turpināt lasīt