Aigars Bikše, Māris Bērziņš “Laika pavēlnieki”

Kā uzrakstīt latviešu sarkano strēlnieku piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena?

Aigars Bikše, Māris Bērziņš. Laika pavēlnieki. Повелители времен. Krievu valodā tulkojuši Aleksandra Zamatajeva, Eduards Timofejevs, Sergejs Timofejevs. R., Dienas Grāmata, 2011.

Bikše, Bērziņš Laika pavēlnieki Rakstnieks raksta grāmatas. Mākslinieks tās ilustrē. Teksts ir primārs, bilde – sekundāra. Lasot grāmatu, bez bildēm itin labi var iztikt. Domas tik pašsaprotamas, ka gluži vai neērti tās lieku reizi atkārtot, kas tiek darīts vien tāpēc, ka ar Laika pavēlniekiem bija ačgārni – visupirms radās Bikšes skulptūras, kuru tapšanā Māris Bērziņš pat pa gabalu klāt nestāvēja, sekoja teksts – nevis kā ilustrācija, bet drīzāk kā komentārs, papildinājums, interpretācija vai variācija. Jēdziens „interpretācija” šai gadījumā nenozīmē analītisku skaidrojumu vai kaut ko tamlīdzīgu – Bērziņa teksti nevis vedina skatītāju/lasītāju tuvāk mākslas darba izpratnei – un arī ne tālāk no tās, bet gan izmanto skulptūras kā domas, sižeta un metaforu atspēriena punktu.

Skulptūrai Jēzus Kristus 1/8 sekundes ilgā transformācijā, pārlūkojot 20. gadsimta vēsturi 1818 gadu pirms Komunistiskās partijas manifesta izdošanas Londonā atbilst stāsts Jēzus Kristus un Vera Muhina. Skulptūra – Ļeņins un latviešu kara dievs 17 gadu pirms kreiso eseru dumpja apspiešanas; stāsts – Ļeņins un Pērkons. Skulptūra – Latviešu sarkanais strēlnieks piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena; stāsts – Galva un kāja. Utt. – kopskaitā septiņas skulptūras un septiņi stāsti plus pa priekšvārdam no katra autora; teksti lasāmi gan latviski, gan krieviski; skulptūras nolemts netulkot.

Bikšes skulptūras, protams, ir provokatīvas – tai nozīmē, ka, tās uzlūkojot, nenovēršami rodas jautājums: kurš te ir muļķis – autors vai skatītājs? Doma vai, pareizāk sakot, jau piesauktā analītiskā interpretācija veicīgi tiek ievedināta loģiskā strupceļā, mulst un mirkli mīstās uz vietas, un tad sāk meklēt izeju, jo tāda ir domāšanas specifika – gribi vai negribi, apstāties strupceļā nav iespējams; doma pretojas jau pašai strupceļa idejai, tāpēc kārpās laukā, visticamāk, nonākot nākamajā strupceļā. Tieši tāpēc strupceļu darināšana, kas reizumis tiek dēvēta par absurdu, jau pati par sevi ir māksla, un, jo elegantāks strupceļš, jo māksla augstāka. Izeju no domāšanas mulsuma piedāvā pats autors ar skulptūru nosaukumiem, no kuriem katrs jau pats par sevi ir stāsts, kas pašā skulptūrā nav izlasāms (izņēmums ir Jēzus Kristus ar sirpi vienā un āmuru otrā rokā, mazākā mērā arī Rainis Kastaņolā – abas šīs skulptūras aptver tāda citātu un asociāciju biežņa, ka strupceļā tur grūti nonākt). Uzlūkojot Latviešu sarkano strēlnieku piecas minūtes pirms aviācijas bumbas sprādziena, pat cilvēks ar īpaši samaitātu fantāziju diez vai spētu saskatīt tajā latviešu strēlnieku, turklāt vēl sarkano, nemaz nerunājot par aviācijas bumbu, kas vispār vēl aiz mākoņiem. Taču izeja ir mānīga – skulptūru nosaukumi, kuriem, pateicoties bezmaz apmātā pedantismā iezīmētajai laika dimensijai un tātad it kā atbilstībai kādām puslīdz reālām norisēm, it kā vajadzētu skulptūras papildināt, patiesībā vedina nākamajā strupceļā.

Turpināt lasīt