Ilgonis Bērsons “Biobibliogrāfija”

Bibliogrāfija, protams, ir viscaur svētīga un izcili noderīga padarīšana. Visu cieņu bibliogrāfiem – bez viņiem literatūras un jebkuras zinātnes nozares kopaina būtu krietni bēdīgāka. Taču man vienmēr bija licies, ka bibliogrāfija ir tīri utilitārs žanrs, obligāta jebkāda veida analīzes vai refleksijas piedeva, un runāt par to kā par lasāmvielu ir vismaz aplami, ja ne galīgi absurdi. Pārliecība sagrīļojās, pagājušogad lasot Raimonda Brieža sastādīto Latviešu literatūras hroniku sastatījumā ar notikumiem pasaulē, kas būtībā ir milzīgs bibliogrāfiskais saraksts, atdzīvināts ar faktiem no citām esamības sfērām. Tāpat notika ar biobibliogrāfiju Ilgonis Bērsons (Latvijas Akadēmiskā bibliotēka; sastādītāja Dzintra Zaķe), kuru intereses pēc drusku pašķirstīju, bet pēcāk izrādījās, ka esmu iekritis tajā uz krietni daudzām stundām.

Ar Bērsona tekstiem droši vien saskāries katrs lasītājs, kam puslīdz nopietna interese ne tikai par lasāmo tekstu „kā tādu”, bet arī par latviešu literatūras vēsturi. Viņš sarakstījis milzumdaudz literatūrvēsturisku rakstu, priekšvārdu, pēcvārdu un komentāru, sastādījis grāmatas un kopotus rakstus, veidojis ar literatūru saistīto norišu hronikas, lāgiem drusku dzejojis, cēlis dienasgaismā aizmirstus, pusaizmirstus vai vispār nezināmus rakstniekus, inspirējis šo autoru darbu publikācijas utt. Bērsons nav teorētiķis (un nemaz nepretendē par tādu būt) – viņš ir faktu vācējs, apkopotājs un sistematizētājs. Ne velti priekšvārdā Valdis Rūmnieks viņu nokrustī par faktu karali – apgalvojums nebūt nav pārspīlēts, jo, pieļauju, nav cita literatūrpētnieka, kurš tik labi orientētos faktos un tekstos, kas veidojuši latviešu literatūras fona norises. Tie tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet mazsvarīgas un ar konkrēto literatūras diždarbu nesaistītas. Parasti literatūras augstajos plauktos nonāk uz pirkstiem saskaitāmi kāda klasiķa teksti – un, ja drusku apdomājas, nenovēršami rodas ķecerīgs jautājums: ar ko tad šis cilvēks visu garo mūžu ir nodarbojies, ja pamanījies dabūt gatavas tikai nedaudzas grāmatas? Kāpēc ģēnijam tik mazs ģeniālo darbu procents? Atbilde acīmredzama – lielākoties viņš noņēmies tieši ar šīm fona padarīšanām, tāpēc to analīze un pat tikai celšana dienasgaismā bieži ļauj saprast, kāpēc attiecīgais par ģeniālu klasificētais teksts ir tieši tāds, kāds tas ir. Apgaismības laikmets pirms dažiem gadsimtiem radīja enciklopēdista jēdzienu. Mūslaikos enciklopēdisms šķiet galīgi utopiska lieta, tāpēc pret personību, kas enciklopēdisma ideju apbrīnojamā stūrgalvībā tiecas realizēt praksē, rodas vēl lielāka cieņa. Ir skaidrs, ka „visu vēsturi”, lai arī tā būtu „tikai” literatūras vēsture, nav iespējams izlikt vispārējai aplūkošanai, jo vēsture ir tikai un vienīgi vēsture, bet tas, ko mēs saprotam ar vēstures jēdzienu, īstenībā ir stāsts par vēsturi, kas izstāstāms neskaitāmos dažādos variantos. Taču var noaust faktu tīmekli, kas līdzētu vairāk uzticēties stāstiem par vēsturi, un, jo tīmekļa „acis” mazākas (t. i., zināmo faktu vairāk, versiju, pieļāvumu un klaju fantāziju – mazāk), jo stāsts kļūst ticamāks un potenciāli patiesāks. Tieši ar to nu jau turpat 60 gadus nodarbojies Bērsons.