Alberts Bels “Latviešu labirints”

Alberts Bels pats savā labirintā

Alberts Bels. Latviešu labirints. Romāns. Daugava, 1998.

Alberta Bela romāna nenoliedzami iespaidīgais nosaukums – Latviešu labirints – sola konceptuālu vispārinājumu: labirints, kam it kā būtu jābūt kopējam visiem latviešiem, tai pašā laikā izskaidrojot, kas šie latvieši īsti ir un kāda – specifiski latviska – iemesla dēļ viņi iesprostoti labirintā. Tāpat nosaukums liek nojaust, ka lasītājam būs darīšana ar spēli: ja reiz labirints, tad tas nozīmē, ka tam ir kāda struktūra, jo – vismaz literatūrā – labirints bez struktūras ir bezjēdzīgs. Uzreiz jāsaka, ka romānā ir gan esamības labirints, gan romāns kā mazu teksta fragmentu haoss, kas izkārtojas paralēlo sižetisko līniju labirintā, gan arī latvieši. Taču – eksistenciāla labirinta iespaids nerodas. Labirints veidojas tikai sadzīviskā un ikdienišķā līmenī. Bet, ja runā par latviešiem, tad rodas apmēram šāds priekšstats: latvietis ir radījums, kuru padomju laikā spieda un smacēja krievi un komunisti, bet tagad biezie un deputāti ēd viņam matus no galvas nost. Vaimanas par grūto dzīvi – tā laikam ir narkotika, bez kuras krietna daļa beidzamā laika latviešu prozas nespēj eksistēt (ja svītrotu šīs vaimanas, Latviešu labirints gan vēl būtu dzīvotspējīgs, bet, piemēram, no Harija Gulbja Degošiem debesu akmentiņiem pāri paliktu baltas lapas).

Bela ekspresīvā, koncentrētā un lakoniskā rakstība izkopta perfekti: brīžiem frāze gluži vai vibrē no saspringuma, tomēr nekad nepārkāpdama robežu, kas emocionālo spriegumu šķir no melodrāmas. Latviešu labirintā un Bela iepriekšējā romānā Melnā zīme atrodamas labākās lappuses, kādas viņš jebkad sarakstījis, taču tai pašā laikā tie nebūt nav paši labākie Bela romāni. Melno zīmi nobendēja muļķīgais komunistu vurdalaks Gremels. Ja nebūtu Gremela, Melnā zīme, iespējams, kļūtu par Bela daiļrades virsotni. Latviešu labirinta klizmās padomju asinssūcējus grūti vainot, kaut gan attāls Gremela radinieks, atvaļinātais lēģera apsargs Basnopļotovs, iemitis arī tur. Kā liecina jau viņa uzvārds, Basnopļotovs ir pagalam triviāla karikatūra, kas ieklīdusi no stipri zemākas raudzes prozas (izņēmums – fantasmagoriskā epizode, kurā viņš Brūklenāja kundzes sapnī piedāvā viņai karbonādi ar skābiem gurķīšiem). Basnopļotovs, lai arī epizodiska persona, iezīmē vienu no Bela beidzamā laikposma darbu defektiem: darināt nevis grotesku, bet pieticīgu karikatūru.