Maira Asare “Sieviešu zona”

Maira Asare Sieviešu zona Mairas Asares prozas grāmatā Sieviešu zona (Dienas Grāmata, 2009) vēstīts par autores vairāk nekā trīs gadus ilgušo cietuma pieredzi, taču tās nebūt nav atmiņas – vismaz ne pēc ierastajiem principiem „pabiju tur, redzēju to, satiku šito” (par ko vispirmām kārtām liecina jau tas fakts, ka Sieviešu zona nekādi nav piesaistīta konkrētam laikam – nav viegli pat noteikt gadu desmitu, kurā notiek darbība), kaut gan, protams, personiskā pieredze caurauž visu tekstu. Tāpat tas nav nedz stāstu apkopojums (Sieviešu zonā ietilpst divi teksti, Izolators un Zona, kuru atdalīšana ar atšķirīgiem virsrakstiem ir visai nosacīta – nemanāmu robežu starp abiem iezīmē vien stāstītājas pārcelšanās no izolatora uz zonu, citādā ziņā – gan stilistiski, gan sižetiski – tie veido veselumu), nedz romāns, kaut gan prozistes ķēriens – atcerēsimies, ka agrāk autore prozu nav rakstījusi, – jūtams jau no pirmajām rindkopām. Runa nav par Sieviešu zonas ievietošanu žanru definīciju krātiņā, kas XXI gadsimtā liekas stipri bezjēdzīga nodarbošanās; no svara ir kas cits – jau mēģinot tuvināties grāmatai ar šādiem primitīviem analītiskiem mērinstrumentiem, tā piesardzīgi izvairās un paziņo, ka dzīvos pēc saviem likumiem ārpus jebkādām klasifikācijas sistēmām.

Lasot Sieviešu zonu, prātā malās pirmajā acu uzmetienā, pieļauju, pilnīgi absurda analoģija – ar Gundara Ignata debijas stāstu krājumu Bez jakas. Loģiski domājot, tur nav un nemaz nevar būt nekā kopēja – autori piederīgi dažādām paaudzēm, viņu dzīves un rakstīšanas pieredzes ir stipri atšķirīgas, nemaz nerunājot par to, ka Ignats cietumam labi ja tramvajā garām braucis, turklāt, ja arī viņa prozā pavīd traģiskas intonācijas, tad lielākoties vien tālab, lai tās uzreiz ironiski apspēlētu. Turpretī Asares Sieviešu zonas kopnoskaņa ir nospiedoši drūma. Tomēr paralēles ir, taču nevis visādos jēgas uzslāņojumos vai zemslāņojumos, bet gan rakstības principos, ar kuru palīdzību autors veido savas un sava teksta attiecības ar realitāti. Šo analoģiju pieminu galvenokārt tāpēc, ka beidzamajā laikā gadījies lasīt dažu citu jaunu un pagaidām plašākai publikai nezināmu autoru darbus, kuros attieksme pret realitāti sasaucas, no vienas puses, ar Ignata, no otras – ar Asares rakstības principiem. Grūti pateikt cik lielā mērā to var uzskatīt par simptomu, cik – par nejaušu sakritību.