Inga Ābele “Kamenes un skudras”

Pietiekami daudz klusuma

Inga Ābele. Kamenes un skudras. Stāsti. – R., Dienas Grāmata, 2010

Inga Ābele Kamenes un skudras Grāmatā Kamenes un skudras apkopoti desmit stāsti, kas tapuši pēc iepriekšējās īsprozas grāmatas Sniega laika piezīmes (2004) iznākšanas. (Citādas ievirzes īsproza, dēvēta par dzejprozu, bija lasāma grāmatā Atgāzenes stacijas zirgi, 2006.) Pirmajā acu uzmetienā Kamenes un skudras liekas gluži „parasts” stāstu krājums, t. i., autorei laiku pa laikam uzrakstās kāds īsprozas gabaliņš un, kad to ir gana daudz, tie bez garas domāšanas tiek ievākoti. Šādas grāmatas mēdz dēvēt arī par kārtējām (nemēģinot saistīt šo jēdzienu ar grāmatas kvalitāti): kompozīcijas pamatā ir nejaušība, nav mēģinājumu darināt stāstu ciklu, iestrādāt kādu caurviju motīvu, sapīt stāstus vienotā tīklojumā vai tamlīdzīgu XXI gadsimtam piedienīgu ekstravaganču; līdz ar to grāmata zināmā mērā atgādina atskaiti par kādā laikposmā sarakstīto. Pēc līdzīgiem principiem bija veidots gan debijas krājums Akas māja (1999), gan Sniega laika piezīmes, kaut gan tajās par tādu kā „smaguma centru” kalpoja diptihs Mainīga virziena vējš. Vīrietis un Mainīga virziena vējš. Sieviete, ar kuru neredzamām, bet viegli sajūtamām saitēm bija saistīti pārējie krājuma stāsti.

Taču, uzmanīgāk ielūkojoties, bilde kļūst mazliet citāda. Krājuma pirmais stāsts Pirms visām pasaulēm būtībā ir pasaka ar visiem pasakai raksturīgajiem aksesuāriem – ir pilsēta ārpus laika un telpas (uz ko neuzbāzīgi norāda jau stāsta virsraksts), ir sterilas un statiskas dekorācijas, kas liekas ieceļojušas no kādas naivas, sirsnīgas un drusku primitīvas leļļu ludziņas, ir personāži, kuri runā tikai poētiskā un patētiskā manierē un darbojas tā, it kā viņus vērotu pilna skatītāju zāle, vien šur tur pa komiskākam akcentam izliek dažs no mūslaiku realitātes ieklīdis personāžs, kas veiksmīgi kontrastē ar pārmēru nosacīto vidi. Ja pieņemam, ka Ābeles prozas pasaule tiek radīta krājuma pirmajā stāstā vai vismaz Pirms visām pasaulēm metastāzes snaikstās arī laikā un telpā pēc visu pasauļu radīšanas, kļūst skaidras daudzas mīklainas detaļas, ar kādām piesātināti citi stāsti. Ābele gan īsprozā, gan romānos allaž bijusi visai skarba reāliste (kā rets izņēmums prātā nāk Kā allaž industrijas no Akas mājas) ar noslieci uz drāmām un traģēdijām – vismaz slēptām; ironija viņai ir galīgi neraksturīga, un lāgiem pat rodas aizdomas, ka viņai pagalam trūcīgi ar humora izjūtu: vienvienīgi melni bezdibeņi, nemitīgas elles un apokalipses gaidības, allaž veiksmīgi apstājoties pussoli pirms eksaltācijas. Kamenēs un skudrās ir citādi. Melnie bezdibeņi zem teksta plānās virskārtiņas gan nekur nav pazuduši, apokalipse arī glūn šepat aiz stūra, taču sižetiem šoreiz drusku pietrūkst loģikas, bet personāžiem – veselā saprāta. Jo sevišķi tas raksturīgs Alisei no Telpas nr. 5 (Alise pietuvojas bīstami tuvu Gundegas Repšes eksaltētajiem un trauksmainajiem sievišķiem), tāpat Martai titulstāstā, Vilkumārai no Vilkumāras un baloža, mazākā mērā šī īpatnība jūtama arī stāstos Mēs ar māti un Uguns vērotāji. Līdz groteskai nekas pārspīlēts netiek, bet, vienalga, rodas iespaids, ka sižetu un personāžu rīcības cēloņsakarību ķēdītēs kāds posms ir izkritis, lāgiem šķiet, ka autorei kaut ko aizmirsies pateikt līdz galam vai vismaz paskaidrot, bet klasiskā reālisma dekorācijas nupat patiešām kļuvušas vairs tikai par dekorācijām, kurām ar realitāti visai attālināta saistība. Taču viss nostājas savās vietās un izrādās pavisam loģisks, arī veselā saprāta atliku likām, ja atceramies, ka spēles noteikumi tika definēti stāstā Pirms visām pasaulēm: tāda ļoti maiga absurda poētika, kas līdz šim Ābeles prozā nebija manīta. Vai absurds var būt sirsnīgs, naivs, maigs un pat harmonisks? Retorisks jautājums, jo Kamenes un skudras liecina, ka var.

Turpināt lasīt