Inga Ābele “Akas māja”

Inga Ābele uz sliekšņa

Inga Ābele. Akas māja. Stāsti. R., Atēna, 1999

Inga Ābele Akas māja Situācija prozā pēc deviņdesmito gadu vidus satricinājumiem (Jāņa Einfelda, Noras Ikstenas un citu autoru pirmās grāmatas) jau bija nomierinājusies un stabilizējusies. Kārtējo reizi prozas ainava draudēja kļūt pārāk pazīstama un prognozējama. Par Akas mājas parādīšanos nekas neliecināja – arī Ingas Ābeles periodikā izkaisītie stāsti ne. Viņa debitēja gandrīz pirms apaļiem diviem gadiem Karogā ar stāstu Hēbes grafiti (pirms tā – dažas dzejas publikācijas), kuru no iekrišanas melodrāmas lamatās paglāba šokējošā suņa aizkostās stirnas galēšanas aina. 1998. gadā stāsti sekoja cits citam, kamēr Ingu Ābeli pamanīja apgāds Atēna (cik dzirdēts, viņa esot pārāk kautrīga, lai pati uzmāktos izdevējiem ar saviem rakstījumiem). Nudien, laiki mainījušies: nevis autors lūdzoši klimst pa izdevniecībām, bet izdevējs meklē autoru. Un – Atēna kārtējo reizi trāpījusi tieši desmitniekā. Jo Akas māja noteikti ir pēdējo gadu spožākā prozas debija. Tajā apkopotie deviņi stāsti rakstīti ar gluži vai mistiskas pieredzes vadītu roku; tajos nav ne vēsts no pirmo grāmatu autoriem parasti piemītošās nevarīgās minstināšanās, pretenciozitātes, uzspēlētas pozas, stilistiskiem defektiem, nav arī maldīšanās pa ietekmju strupceļiem. Inga Ābele ir „gatava” jau ar pirmo rāvienu. Viņa lieliski apzinās, ko un kā grib rakstīt – un to arī dara.

Nav viegli formulēt, kas tad īsti ir Ingas Ābeles prozas pievilcības pamatā. Sižeti – tādi, par kuriem dažbrīd jāsaka, ka notiek tas, ka nekas nenotiek. Stāstos aprakstītie ļauži ne tuvu nepieder pie dižgaru un prāta lielmeistaru kārtas. Drīzāk jau, vēsu aci paraugoties, tādi paklīduši un sociāli neapzinīgi ļautiņi. Vide lielākoties viegli atpazīstama – Rīgas nomales grausti, lauku mājas, meži, purvi, tālās satiksmes vilciens un tamlīdzīgas vietas. Viss piezemēti pieticīgs. Un tomēr: lasot Ingas Ābeles prozu, nemitīgi iznirst tāda kā „sliekšņa” vai robežsituācijas apjausma. Viss saspringumā vibrē, draud ar nāvi, piedzimšanu vai atklāsmi – un paliek uz sliekšņa. Kas šaipus slieksnim – tas skaidrs, drūmā pilsētas nomale un necerēti iespaidīgās dabas bildes. Šķiet, vēl tikai Regīnai Ezerai piemīt līdzīga izjūta, darot šo it kā tik bezcerīgi novecojušo darbu: mēģinot sasaistīt valodas iespējas ar dabas ainām. Droši vien katrs lasītājs, atdūries pret kārtējo garlaikoti fiksēto dabas bildi, pārlec tai pāri. Ingas Ābeles prozā tas nav iespējams: gandrīz katra frāze izmet kādu pārsteidzoši vai šokējoši izlocītu āķi, uz kura uzķerties prātam un mēģināt izstiept to taisnu; dabas bildes Ingas Ābeles prozā allaž piesātinātas mīklainām zīmēm, kas atrodas visciešākajā saistībā ar pašu stāstu.

Turpināt lasīt