Rakstnieks un viņa vāks

2009. gada Karoga 9. numura Skatā rakstnieki spriež par grāmatu mākslu. Precīzāk, ne tik daudz par grāmatu mākslu vispār vai, teiksim, šīs mākslas sfēras situāciju mūslaiku Latvijā, cik par attiecībām ar tekstiem, kurus sarakstījuši ir viņi, taču ievākojuši citi. Cik svarīgs autoram ir viņa sarakstītās grāmatas izskats? Vai pats rakstnieks grib, var un spēj iespaidot tikko pabeigtās grāmatas vāka bildi, ilustrācijas, maketu? Varbūt grāmatas noformējums atkarīgs tikai un vienīgi no izdevēja? Merkantīlais izdevējs, maita, uzlikdams viscaur ģeniālam tekstam banālu un klišejisku vāku, iesmērē to lasītājam, kurš nekādi nav spējīgs novērtēt teksta ģenialitātes pakāpi, tai pašā laikā aizbaidīdams tos nedaudzos lasītājus, kam šī grāmata paredzēta? Varbūt viss atkarīgs no mākslinieka kaprīzēm un iedomām? Tie nebūt nav tikai vērtēšanas principi pēc primitīvā patīk/nepatīk kritērija. Visa šī padarīšana skar krietni plašāku problēmu loku. Tostarp, piemēram, jautājumu par to, vai vāks ir kaut kas līdzīgs reklāmas plakātam, kas potenciālajam lasītājam iegalvo, ka, nenopērkot šo konkrēto grāmatu, viņš noteikti nolaidīsies līdz pitekantropa garīgās attīstības stadijai, vai arī noformējumam kaut kādā mērā jāiekļaujas tekstā, un mākslinieks vismaz daļēji top arī par teksta līdzautoru. Var, protams, izlīdzēties ar banālo frāzi, ka patiesība ir kaut kur pa vidam, un atmest visiem šiem prātojumiem un neatbildamajiem jautājumiem ar roku, taču, ja ne citādi, „pa vidam” – tā ir milzīga teritorija, kurā atrodas bezgala daudz stāstu par grāmatu tapšanu, no kuriem katrs mēģina izstāstīt savu versiju par rakstnieka attiecībām ar viņa vāku.

Būtībā visa grāmatu mākslas vēsture ir nemitīgi un neveiksmīgi mēģinājumi pārkāpt robežas, kas jau pēc savas būtības ir nepārkāpjamas. Jo – kas tad ir grāmata? Grāmata ir „ķieģelītis”, paralēlskaldņa formas priekšmets, kuru pie labākās gribas nav iespējams pataisīt apaļu, piramīdveidīgu, cilindrisku vai, teiksim, izdobtu un tukšu. Divi vāki, starp kuriem iespiests papīru žūksnis – un viss, māksliniekam nav daudz vietas, kur izvērsties. Priekšmets, kurš ideālo formu atrada apmēram pirms pusotra tūkstoša gadiem – un kopš tā laika nav mainījies (kodekss izkonkurēja tīstokli ap mūsu ēras trešo vai ceturto gadsimtu; pirms tam abas formas pastāvēja paralēli, bet antīkajā pasaulē tīstoklis bija vairāk izplatīts). Protams, ir bijuši mēģinājumi robežas vai grāmatas „ideoloģiju” pārkāpt (kā vishrestomātiskākais uzreiz nāk prātā Ričarda Brotigana dzejoļu krājums Please Plant This Book, kas tika iespiests uz sēklu paciņām), taču katrs no šiem mēģinājumiem tikai kārtējo reizi apstiprina, ka šīs robežas pastāv un ir nepārkāpjamas. Ja atrastos cilvēks, kurš izgudrotu kaut ko tikpat ideālu un plaši izplatītu kā grāmata un patentētu savu izgudrojumu, viņš vienā rāvienā taptu bagātāks par Bilu Geitsu.

Turpināt lasīt

Profesionāļi un diletanti

Pavisam nesen rakstā Literatūra 29. februārī apcerēju bezmaz apokaliptisko diletantisma ainavu, kāda paveras, uzlūkojot kultūras vadības augšgalu. Raksts beidzās ar apgalvojumu, ka rakstnieka „esamība ir stipri atkarīga no citu ļaužu sastrādātajām ziepēm – tik lielā mērā, ka arī viņš spiests piemēroties ainavai un pārkvalificēties par diletantu.” Gluži loģiski, ka rodas jautājums – kas tad īsti ir šis radījums, profesionālais rakstnieks? Cilvēks, kurš augām dienām sēž pie galda, klabina datora taustiņus un publicē divas, trīs, četras, piecas grāmatas gadā? Varbūt tomēr profesionālisms ir ne tikai laika aizpildīšanas jautājums, bet arī kvalitātes kritērijs, un rakstnieks, ja viņš nav profesionālis, gluži vienkārši ir prasts papīra aprakstītājs, kura sacerējumiem ar literatūru nav nekāda sakara? Ļoti tā gribētos, taču diemžēl šāds rakstnieka definīcijas mēģinājums nav pieņemams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tekstu plūsma nav iedalāma literatūrā un neliteratūrā. Robeža ir pārāk izplūdusi, nemaz nerunājot par to, ka arī izcili rakstnieki lāgiem mēdz blāķiem publicēt tekstus, kas diez vai liekami literatūras augstākajos plauktos. Varbūt par profesionāli kļūst, kad rakstnieku oficiāli akceptē citi rakstnieki, t. i., attiecīgais autors tiek uzņems Rakstnieku savienībā? Atkal greizi – vairums Rakstnieku savienības biedru, visviens, kādus profesionālisma kritērijus izvēlas, ne tuvu nav profesionāļi – lielākajai daļai vienkārši laiku pa laikam gadās uzrakstīt kādu grāmatu, kas tiek publicēta un atzīta par literatūrai piederīgu. Turklāt, no augšas raugoties, radošajiem ļaužiem joprojām nav nekādas atšķirības no, teiksim, truškopjiem vai cigāru pīpētājiem, jo visas radošās savienības ir gluži tādas pašas sabiedriskas organizācijas kā truškopju biedrība vai cigāru pīpētāju klubs. Protams, visi zina, ka rakstnieks kaut kādā ziņā atšķirās no cigāru pīpēšanas entuziasta, varbūt pat apzinās šīs atšķirības un saskarsmē ar rakstniekiem rēķinās ar tām, tomēr valstiskā līmenī tās nekādā veidā nav formulētas, kas gluži automātiski gan Rakstnieku savienību, gan piederību tai pārtapina drusku bezjēdzīgā pasākumā – rakstnieks atrodas tādā kā nebeidzamā starpsituācijā, kurā nedz viņš, nedz kāds cits nezina, kas īsti viņš kā sociāla vai juridiska būtne ir, bet piederība Rakstnieku savienībai, izrādās, vien ļoti pastarpināti saistīta ar darbošanos, ko viņš varbūt uzskata par savu sūtību. Nebeidzami tiek gaidīts brīdis, kad Rakstnieku savienība varēs reprezentēt rakstniekus kā profesionāļu apvienību, bet gaidīšanas laiks aizpildīts ar darbībām, ar kurām profesionāļu organizācijai varbūt nemaz nebūtu jānoņemas. Taču tā ir drusku cita tēma, kas ne reizi vien jau apzelēta. Vien jāpiebilst, ka šai situācijai ir arī savi plusi. Proti, jebkurš, kas uzskata sevi par rakstnieku un varbūt patiešām tāds ir, var dibināt citu, pareizāku un īstāku rakstnieku savienību – un juridiskā ziņā tā ne ar ko neatšķirsies no pašreizējās. Manuprāt, būtu gluži pašsaprotami, ja Latvijā pastāvētu vairākas rakstnieku (mākslinieku, mūziķu utt.) savienības, no kurām katra apvienotu atšķirīgi domājošus ļaužus. Tā nenotiek – iespējams, no vienas puses tālab, ka vēl viena rakstnieku savienība būtu tikpat bezjēdzīgs iestādījums kā pašreizējā, no otras – rakstnieka kā profesionāļa pašapziņa iedzīta dziļā pagrīdē.

Pieņemsim, profesionāls rakstnieks ir persona, kurš visu savu darbību saista ar teksta tapšanu, uzreiz piebilstot, ka tiešām nav nemaz tik daudz rakstnieku, kas tikai sēž pie galda un driķē grāmatas citu pēc citas. Ar literatūru saistīts daudz plašāks un daudzpusīgāks darbību loks – tur var būt gan darbs kādā literārā izdevumā vai apgādā (kaut gan – izdevniecības ļoti nelabprāt ņem darbā rakstniekus, jo lieliski apzinās, ka attiecīgā autora darbs pie savas grāmatas vienmēr atbīdīs tālu dibenplānā darbošanos ar citu autoru grāmatām), var būt žurnālistika (kas ne tuvu nav tikai ikdienišķa ziņu vai reportāžu rakstīšana), var būt tulkošana, rakstnieks var strādāt par pasniedzēju, var noņemties ar literatūras vēsturi, bīdīt kādus citus projektus un tā tālāk. Īstenībā rakstniecībā diletants nav nekas ļauns. Pasaulē vairums rakstnieku ir diletanti – viņi mierīgi darbojas varbūt ar literatūru pilnīgi nesaistītā sfērā, lāgiem, ja uznāk indeve, kaut ko uzraksta – un bieži sanāk sakarīgāk nekā par profesionāļiem uzskatītajiem. Drīzāk jautājums jāpavērš mazliet citādi – kāda ir diletantu un profesionāļu sūtība un jēga kultūrā? Kaut gan – tad nākas runāt par ja ne gluži netveramām, tad vismaz nekādā veidā precīzi nedefinējamām būšanām. Ja mēģinam iezīmēt pamatu, uz kā balstās pašreizējā latviešu literatūra, gluži automātiski savirknējas vārdi: Regīna Ezera, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Alberts Bels, Zigmunds Skujiņš, Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš – kādu var vēl pielikt klāt, citu noņemt nost, bet, domājams, panteons veidotos līdzīgs, visviens, kādi vērtēšanas kritēriji, vērtētāja gaume vai vērtējamais literatūras žanrs. Visi šie autori ir profesionāļi – ko jēdzīgu viņi spējuši paveikt vien tālab, ka strādājuši lēni, stūrgalvīgi, diendienā, neko daudz neatraudamies citu darbu dēļ. Tieši profesionāļi kļūst par klasiķiem, viņi veido un pēc viņu tekstiem spriež par literatūru. Profesionāļi ir tā ass, ap kuru rotē visa literatūra, tostarp arī epizodiskie diletantu meistardarbi. Viņu radītie teksti joprojām turpina funkcionēt literatūrā un kultūrā vispār – galvenokārt tā iemesla dēļ, ka tikai profesionālis spējīgs savu tekstu kopumu radīt kā pabeigtu un tai pašā laikā „atvērtu” zīmju sistēmu, kā pasauli, kas, no vienas puses, lielā mērā ir pašmērķīga un pašpietiekama, no otras – neredzamām saitēm saistīta un mijiedarbojas ar citām tādām pašām pasaulēm. Ja paraugāmies uz pašreizējo situāciju literatūrā, paveras bezmaz šaušalīga bilde: ar ļoti retiem izņēmumiem nospiedošu profesionāļu vairākumu veido diezgan padzīvojuši ļauži, kuri saņem pensijas, saņem mūža stipendijas par ieguldījumu latviešu kultūrā, varbūt dažu uztur dzīvesbiedrs, vēl cits aizmidzis letarģiskajā miegā ar mazu iespēju pamosties un tamlīdzīgi. Profesionāļu būtībā nav starp trīsdesmitgadīgajiem un jaunākiem, t. i., starp tiem ļaužiem, kuriem jebkurā normālā literatūrā vajadzētu veidot radošo kodolu, dumpoties un rīkot apvērsumus, vārdsakot, sparīgi urdīt un dzīt uz priekšu literāro procesu. Cilvēki izklaidējas sev un citiem par prieku, brīžiem šis tas jēdzīgs arī uzrakstās, bet potenciālos profesionāļus, kuri spētu formēt literatūru pēc gadiem desmit vai padsmit, pie apvāršņa kaut kā nemana.

Turpināt lasīt

29. februāra svinību turpinājums

Šķiet, man nebūtu īsti korekti publiski izpausties par plaši izreklamēto tiesāšanos Agita Draguna vs Karogs, Delfi, Bargais, jo vismaz ar vienu sānu arī pats esmu iesaistīts šajā padarīšanā – kā Karoga kritikas nodaļas redaktors. Tātad – arī it kā ieinteresētā persona, un ieinteresētas personas viedoklis, gribi vai negribi, allaž būs zināmā mērā vienpusīgs. Tak tomēr – tiesas spriedums šajā lietā ir tik absurds, ka nudien prasās pēc apcerēšanas. Es gluži labi apzinos, ka absurds ir neizbēgama esamības sastāvdaļa, bet pat absurdam ir robežas, īpaši ja tas iejaucas reālajā esamībā, kas allaž tiecas sakārtoties pēc puslīdz loģiskiem principiem. Nupat robežas ir pārkāptas, bet veselais saprāts vispār rādās patriekts ellē ratā. Tieši tāpēc gribētos uz tiesāšanos paskatīties no veselā saprāta puses.

Visupirms – maza teorētiska atkāpe par elementārām lietām, kas gan, runājot par literatūru, parasti tiek aizmirstas. Gadu tūkstošiem literatūra visos iespējamajos veidos tiecas paplašināt savas robežas, t. i., padarīt par literatūru to, kas vēl pavisam nesen tika uzskatīts par augstajai literatūrai nepiederīgu vai nepiedienīgu. Tostarp jo īpaši iecienīta metode – robežas tiek paplašinātas uz visādu profāno būšanu rēķina. Tā nebūt nav tikai XX gadsimta avangardistu un modernistu privilēģija – šādi rīkojās arī tie ļauži, kurus mēs patlaban uzskatām par nesatricināmiem klasiķu pieminekļu parka iemītniekiem. Teiksim, Petrarka, kurš, pats par sevi drusku vīpsnādams, latīņu valodas dominantes laikmetā niekojās ar vulgāro tautas valodu. Vai Servantess, kurš, ņemdams palīgā sava laika viszemākās kategorijas lubenes, bruņinieku romānus, ielika pamatīgu stūrakmeni spāņu literatūrai, pie viena „augstās literatūras” arsenālam pievienodams tik prastu un tikai tirgus ākstiem piedienīgu paņēmienu kā parodija. Vai Rablē, kura vārdu šajā sakarā piesaukt jau ir bezmaz banalitātes kalngals. Un tā tālāk, un tā tālāk – katrs šo uzskaitījumu var turpināt pēc savas erudīcijas, gaumes un patikšanas.

Iztēlē jau saklausu lasītāju sašutuma brēcienus: pag’, pag’, viņš mums te ar Petrarku, Servantesu, Rablē un citām svētām lietām, bet runa tak ir par tūtiņdreijeri Bargo, kura penterējumi, ja vispār kur iederas, tad tikai uz sabiedriskās tualetes sienām un krievu valodā! Lai nebūtu pārpratumu un man nepiešūtu šķērseniskas vai gareniskas attiecības ar Bargo – mana mazliet vairāk kā skeptiskā attieksme pret Bargā tekstiem izteikta 2005. gada īsrecenzijā par viņa krājumu Labi, kas šepat izlasāma (bet, lai pārpratumu būtu vēl mazāk, iesaku sameklēt Karoga 2006. gada aprīļa numuru un iemest aci lieliskā tulkotāja un poliglota Dena Dimiņa recenzijā, kurā Bargā tekstu poētika analizēta no pavisam cita skatpunkta un krietni pamatīgāk).

Turpināt lasīt

Literatūra 29. februārī

Februāra sākumā pavīdēja avīžu ziņa: kukuļņemšanā apsūdzēto Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesi Beatrisi Tāleri paredzēts atbrīvot no darba un palaist pensijā 2009. gada 29. februārī – neraugoties uz to, ka 2009. gada februārī ir tikai 28 dienas. Štrunts, protams, kāda kantorista neuzmanības kļūda, šim piemirsies, ka februāris ir īsais mēnesis – visi tak esam cilvēki, katram var gadīties. Re, Karogs šā gada pirmajā numurā arī nošāva greizi, Anšlavam Eglītim piedēvējot Aleksandra Čaka dzīves gadus. Pasmaidīt un aizmirst? Taču nez kāpēc šī ziņa manā atmiņā ieēdās pamatīgi un dziļi – vēl dziļāk nekā iekšlietu ministrs, kurš puņķaina tīņa manierē sūta aizvainotas īsziņas, zemkopības ministrs, kurš darba laikā cītīgi tusējas fotogrāfu forumos, finanšu ministrs, kurš ar lepno „nasing spešal” vienā rāvienā uzkāpj uz politisko ērmu panteona augstākā pakāpiena, valdības galva, kurš vai nu katru dienu maina valsts attīstības/glābšanas plānus, vai arī nemitīgi melo, pat ausis nekustinādams, prezidents, kurš cēli pasludina, ka koncertzāle esot amorāla (tas nekas, ka koncertzāles celtniecība patlaban patiešām pamatīgi jāapsver, – pēc pārdesmit gadiem, kad krīzes laika klizmas būs aizmirsušās, Zatleru pieminēs kā prezidentu, kura laikā kultūra piedzīvoja pagrimumu, jo viņš uzskatījis, ka koncertzāle ir amorāls iestādījums). Pasargdies, man nav ne mazāko nolūku visus šos valstsvīrus traktēt kā hroniskus idiotus – patiešām, visi esam cilvēki, katrs ar savām īpatnībām, kļūdām, vājībām vai vājuma brīžiem. Tomēr šādu sīku un muļķīgu atgadījumu ir tik pārspīlēti daudz, ka nudien rodas iespaids – 29. februāris pārtapis par valstisku domāšanu raksturojošu kategoriju. Visi domā un rīkojas gluži tāpat kā šis nezināmais ierēdnis, kas piekabinājis gadam vienu lieku dienu.

Turpināt lasīt

Kanons un kritēriji

Atgādināšu, ka Kultūras kanona mērķis – atlasīt katrā no 7 mākslas nozarēm – literatūrā, tēlotājmākslā, kino, mūzikā, skatuves mākslā, tautas tradīcijās, arhitektūrā – 12 nozīmīgākos darbus (eksperti vienojās akli nepakļauties ciparu maģijai, tāpēc pieļaujamas nelielas atkāpes no šā cipara). Patlaban noslēdzies Kanona otrais posms, kurā atlasīti 30 darbi. Trešā posma galarezultāts – šie 12 nozīmīgākie darbi – publiski kļūs zināms janvāra beigās.

Ja mēģinām Kanonu vizualizēt, aplami būtu to iedomāties kā hierarhisku sarakstu vai tabulu – drīzāk kā tīklu. Neviens teksts nav izolēts, nerodas tukšā vietā un ne no kā; visi teksti savā starpā ir saistīti; gluži tāpat, ja kultūru uzlūkojam kā veselumu, literatūru nav iespējams atdalīt no citām mākslas sfērām. Lāgiem šīs sakarības var būt acīm redzamas, par ko vēsta, piemēram, Pumpura Lāčplēša un Raiņa Uguns un nakts saistība. Sakarību virkne turpinās: tiek iestudēta Jāņa Mediņa opera Uguns un nakts, 1930. gadā parādās filma Lāčplēsis, 1988. – rokopera Lāčplēsis, bet Roalds Dobrovenskis 1999. gadā publicē romānu Rainis un viņa brāļi, kurā rainiskie motīvi tiek uzlūkoti no citiem skatpunktiem. Cits variants. Pāvils Rozītis saraksta romānu Ceplis, Rolands Kalniņš romānu 1972. gadā ekranizē, bet mūziku filmai raksta Partitas baroka stilā autors Marģeris Zariņš – drīz pēc tam, kad pabeidzis romānu Viltotais Fausts, bet filmā galveno lomu spēlē Eduards Pāvuls, kura vārds vairākkārt pavīd skatuves mākslas sarakstā. Vēl cits variants. Zigmunda Skujiņa romānā Miesas krāsas domino ir apmēram šāda aina: vienubrīd jauns rakstnieks, kurā samanāma radniecība ar romāna autoru, četrdesmito gadu beigās Rīgā iet pa ielu – un piepeši viņam priekšā nokrīt pa logu izmesta grāmata. Izrādās, tas ir Erika Ādamsona stāstu krājums Smalkās kaites: debesu dāvana akcentē, ka šis jaunais rakstnieks vismaz daļēji pārmanto trīsdesmito gadu nogales spēlējošās literatūras poētiku. Visi šajā rindkopā pieminētie darbi iekļauti Kanonā, taču tā varētu turpināt bez sava gala, runājot arī par sakarībām, kas nav redzamas pirmajā acu uzmetienā. Līdz ar to patiesi veidojas tīmeklis ar pāris simtiem mezglpunktu, no kuriem neviens nav tikai konkrētais mākslasdarbs – katram līdzi nāk visi iespējamie konteksti.

Tālāk – par darbu atlases kritērijiem. Literatūras eksperti pēc garas domāšanas un runām nonāca pie secinājuma, ka tekstu atlasē nekādu vienotu kritēriju nav un nemaz nevar būt, bet objektivitātes jēdziens ir kaut kas līdzīgs stipri nepieklājīgam lamuvārdam, ko lieto vien tajos gadījumos, kad oponentam nepieciešams steidzīgi aizbāzt muti, bet citu argumentu vairs nav palicis (jo – uz apvainojumu neobjektivitātē nav iespējams atbildēt). Tāpēc labāks par jebkādu objektivitāti, lai ko šis jēdziens nozīmētu, ir vairāku galēji subjektīvu viedokļu kopums.

Turpināt lasīt

Par kritiku, tās galu, prātā paturot augšāmcelšanās iespējas

Karoga 2008. gada 10. numura Skats bija veltīts pašreizējām kritikas būšanām un nebūšanām, par ko no dažādiem skatpunktiem sprieda Arno Jundze, Reinis Tukišs, Dainis Leinerts, Anita Rožkalne, Sandra Ratniece. Secinājumi bija diezgan vienprātīgi: ar kritiku patlaban ir galīgā dēlī; gan jāpiebilst, ka, lai nonāktu, līdz šādiem secinājumiem, nemaz nebija vajadzīgs daudzacains Skats – ar kaut drusciņ analītiski piemiegtu skatienu tas redzams jau pirmajā acu uzmetienā. Tomēr, manuprāt, arī šis slēdziens ir pārmēru pieticīgs. Neatļaušos apgalvot, ka izlasu pilnīgi visu pašreizējo kritiku, tomēr lielāko daļu noteikti; tāpat, šķiet, diez vai vispār palicis nelasīts kas uzmanības vērts iz beidzamā gadsimta latviešu kritikas vēstures – ja arī tādi darbi ir, tad to nav īpaši daudz. Un, lūk: prātā pārcilājot, sastatot, pretstatot visus šos tekstus un kontekstus, ņemot palīgā arī pieredzi, kas sakrājusies kādus gadus rediģējot Karoga kritisko daļu, man rodas drusku dramatiskāks spriedums: latviešu kritika ir beigta un pagalam. Protams, ar atrunām: kultūrā apokalipses ideja nestrādā – miroņi gandrīz vienmēr mēdz augšāmcelties. Protams, spriedumu precizējot, tas noteikti tiek mīkstināts: ja es apgalvoju, ka patlaban latviešu literatūrā nepastāv parādība, t. i., vismaz puslīdz regulāra tekstu plūsma, kas būtu pelnījusi literatūrkritikas apzīmējumu, tas tomēr izklausās drusku pieņemamāk nekā doma, ka kritikai zārks, vāks, kaps. Protams, šīs sprāgonīgās padarīšanas dramatismu pairdina vēsturiskā pieredze, jo ne jau pirmo reizi viņa mirst. Pilnīgi pagalam viņa bija Pirmā pasaules kara laikā. Viņa tika veikli nogalēta 1941. gadā, un arī vācu okupācijas laikā, lai arī pastāvēja, tomēr neko daudz neplauka, bet 1944. – 1946. gadā vienkārši nepastāvēja kritikas objekts, jo nebija grāmatu, ko kritizēt. Kritikas process ārēji itin aktīvs (katrā ziņā – aktīvāks nekā patlaban) gan bija 1947. – 1954. gadā (plus mīnus vēl kādi gadi atkarībā no dzīvīguma vērtēšanas kritērijiem), taču tas bija tīrasiņu zombijs, kura mehānisko locekļu tirināšanos nekādi nevar uztvert nopietni. Pavisam nesen un manā acu priekšā viņa atstiepa kājas aptuveni 1990. – 1992. gadā, kad sabruka vecā grāmatizdošanas/preses sistēma, bet jaunā vēl nebija izkūņojusies. Taču visiem šiem „nāves punktiem” bez īpašas smadzeņu mežģīšanas iespējams atrast cēloņus apstākļos, kas visai tāli no literatūras. Turpretī patlaban – ja arī cēloņi ir, neviens tos nav spējīgs ieraudzīt.

Paredzu loģiskus iebildumus: pag, kā tā – ja Berelis apgalvo, ka kritikas nav, tad kas ir tas, kas, lai arī reti, tomēr itin regulāri parādās avīzēs, galu galā – kas tad ir tie teksti, kas katrā Karoga numurā aizpilda vismaz pārdesmit lappuses? Tak jau visos šajos tekstos tomēr tiek runāts par iznākušajām grāmatām, tās tiek kritizētas un reizēm pat eleganti nokritizētas… Taču literatūra nav nedz pārpildīti grāmatplaukti bibliotēkās, nedz izlasītais grāmatu daudzums kādas atsevišķas personas prātā. Literatūra ir ārkārtīgi sarežģīta sistēma, kurā meistardarbi neredzamām saiknēm sapīti ar grafomānu murgiem (un otrādi), kurā netīšām pasprucis vārds pēc vairākiem gadsimtiem tiek pārprasts un izraisa bezmaz tektoniskas pārbīdes, kurā spļāviens vienā literatūras telpas stūrī ietrāpa taisni ģīmī vēl nedzimušam rakstniekam, kas iemitīs citā kaktā, utt. Esmu jau daudzkārt rakstījis, tomēr lieku reizi atgādināšu: kritika nav skatījums uz literatūru „no ārpuses”, jo, lietojot vārda mākslu, ārpus šīs mākslas robežām, dabiski, nav iespējams iziet. Kritika literatūrai ir apmēram tas pats, kas cilvēkam apziņa. Kritiku nevar atdalīt no literatūras – tās ir vienotas, gluži tāpat kā nav iespējams atdalīt no cilvēka apziņu, jo cilvēks bez apziņas vai apziņa bez cilvēka nebūs ne cilvēks, ne apziņa, bet gan pavisam kas cits, kam ar vienu vai otru būs stipri attāls sakars. Visas šīs nupat apmetaforizētās literatūras likumsakarības ir praktiski nedefinējamas, pareizāk sakot, jebkura definīcija beigu galā izrādās bezcerīgs vienkāršojums un tāpēc ir aplama. Taču no svara ir kas cits. Kritika, jau pēc savas būtības atrazdamās „iekšpus” literatūras, ar pašai literatūrai raksturīgiem līdzekļiem mēģina pacelt šīs likumsakarības apzinātā līmenī, ja ne citādi – vismaz pateikt, „kas patlaban notiek”. Izveidot puslīdz stabilu pieturas punktu sistēmu, ar kuru palīdzību iespējams orientēties attiecīgā brīža literārajā situācijā – un štrunts, ka šī sistēma vienmēr izrādās aplama vai labākajā gadījumā derīga tikai īsam laikam. Galvenais, ka literatūras iekšējās būšanas/nebūšanas tiek fiksētas un paceltas apzinātā līmenī. Izsakoties drusku melodramatiski un cēli – šī tad arī varētu būt kritikas sūtība un misija.

Turpināt lasīt

Kultūras kanons

Piekritu piedalīties pasākumā, par kuru padzirdot manī visupirms uzvilnīja iekšējs protests. Pasākums saucas Kultūras kanons, to inspirē un organizē Kultūras ministrija. Pie Kanona izveides strādā septiņas ekspertu grupas šādās mākslas sfērās: 1) arhitektūra un dizains; 2) kino; 3) literatūra; 4) mūzika un opera; 5) skatuves māksla; 6) tautas tradīcijas; 7) vizuālā māksla. Katrā grupā – pieci līdz seši cilvēki. Eksperti izstrādās potenciāli kanonizējamo mākslas darbu/notikumu/norišu sarakstus, kas pēc tam vairākkārt tiks apdiskutēts, vētīts un īsināts, līdz beigu galā – ap šā gada Ziemsvētkiem – katra grupa nosauks 12 attiecīgā mākslas žanra izcilākos darbus. (Kāpēc tieši 12 nevis, teiksim, 10 vai 15 – galīgi nav skaidrs. It kā „runājošie” un visādām nozīmēm aplaimotie cipari 7 (grupas) un 12 (darbi) kopsummā dos galīgi mēmu un neizteiksmīgu skaitli 84. Droši vien skaitlis 12 pagrābts no gaisa. ) Gala iznākumā tiks publicēta grāmata ar/par Kanonu, iznāks multmēdiju disks, tiks izveidota vietne internetā.

Kanona jēga apmēram šāda (citēts no Kultūras ministrijas sagatavotajiem un ekspertiem izdalītajiem materiāliem): Kanons ir „izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūras nozarē. Kanona diskurss saistāms ar kultūras atmiņas jēdzienu, kas skaidrojams kā kādas noteiktas cilvēku grupas, noteiktas kultūras pārstāvju kopējām zināšanām noteiktā brīdī. [..] Kanons savā ziņā ir institucionalizēta kultūras atmiņa. [..] Kanona veidošana dotu iespēju veidot jaunu skatījumu uz kultūras pamatvērtībām – no šodienas skatu punkta. [..]”

Ideja nebūt nav oriģināla. Šādi Kanoni beidzamos gados Eiropā jau tapuši, tostarp Dānijā (2004) un Nēderlandē (2006). Dānijā 150 000 Kultūras kanona grāmatas eksemplāru tika izplatīts bez maksas. Neko daudz neorientējos nedz dāņu, nedz nēderlandiešu kultūrā – un man šie Kanoni likās labs sākumpunkts, lai ar šīm kultūrām iepazītos pamatīgāk; ja ne citādi – tos var uztvert kā ceļa rādītājus, kaut gan, manuprāt, vietnēs atrodamā informācija (vismaz – angļu valodā) ir tik konspektīva, ka Kanoni vairāk atgādina virspusēju reprezentāciju, nevis mēģinājumu dziļāk ielūkoties kultūrā. Dāņu Kanons veidots pēc principa „lielo personību lielie darbi” (diezgan neparasti Dānijas Kultūras kanonā ieraudzīt Sidnejas operteātri, taču – tā arhitekts ir dānis). Nēderlandiešiem cita pieeja: personības, darbi un arī norises, kas iespaidojušas domāšanu, realitātes uztveri vai mainījušas pašu Nēderlandes realitāti un līdz ar to – dažkārt pastarpināti – ietekmējušas Nēderlandes kultūru. Tāpēc Nēderlandes Kultūras kanonā ne tikai Rembrants, Spinoza un van Gogs, bet arī vējdzirnavas, televīzijas izgudrošana un Otrais pasaules karš.

Kāpēc Kanona ideja mani automātiski izsauc iekšēju protestu? Vismaz daļēji tas saistīts ar dažādiem kultūras, reliģijas un ideoloģijas nozīmju uzslāņojumiem, ar ko laika gaitā apaudzis šis jēdziens, jo sākotnēji tam nekādas negatīvās pieskaņas nav. Ja tulko no sengrieķu valodas, kanōn būtība skaidrāka par skaidru: paraugs vai mēraukla. Taču kanonam un kanonizācijai līdzi nāk pagalam nelaba piesmaka. Proti, kanons ir kaut kas obligāts, reglamentēts, neapšaubāms; viena no kanona definīcijām apgalvo, ka kanons ir likumu kopums, kas noteic vispārpieņemtās normas. Ja kaut kas tiek ietverts kanonā, to vairs nav iespējams mainīt – un, ja kanona radītāji ir idioti, dabiski, ka kanons veidojas pēc viņu ģīmja un līdzības, un idiotisms tiek pasludināts par normālu un obligātu. (Nezinu, kā rīkojas katoļi, ja atklājas, ka kanonizētais – svēto kārtā ieceltais – cilvēks izrādās bijis liels maita un grēkagabals. Izsvītro viņu no svēto sarakstiem? Ja arī tādi gadījumi bijuši, tad ļoti reti – neesmu dzirdējis. Lai nojauktu nejēdzīgu pieminekli, nepieciešams vairāk darba un spēka nekā tā uzcelšanai.)

Turpināt lasīt

Trīs mēneši ar Cybook

image Īsi pirms 2007. gada Ziemsvētkiem pienāca dāvana, ar ko biju aplaimojis pats sevi – Bookeen elektroniskais lasītājs Cybook. Nu jau apmēram mēnešus trīs Cybook tiek lietots itin cītīgi, tāpēc – mazliet par saviem iespaidiem.

Cybook dizains – atturīgi elegants un ļoti lakonisks: uz priekšējā paneļa atrodas tikai viena vadības poga. Svars – 174 grami, izmēri – 118 x 188 x 8,5 mm, tātad kabatā to nēsāt līdzi nav īpaši ērti, toties displejs reizes divas lielāks par plaukstdatora ekrāna izmēriem. Mazu vilšanos sagādāja tas, ka kontrasts starp tekstu un fonu nebija tāds, kā cerēts vai, pareizāk sakot, ierasts, lasot datora displejā. Teksts nav absolūti melns, arī fons nav ideāli balts, bet drusku iepelēks, līdzīgs visai vidējas kvalitātes papīram. Pagaidām ar to jāsamierinās, jo citas izvēles vienkārši nav – ar elektroniskajās grāmatās izmantoto e-ink displeju ražošanu nodarbojas tikai viena firma. Tieši tāpēc japāņu Sony PRS, ķīniešu HanLin eBook, ukraiņu lBook, amerikāņu Amazon Kindle un franču Cybook ekrāniem vienāda ir gan izšķirtspēja, gan reakcijas ātrums, gan izmēri, gan kontrasts starp tekstu un fonu. Atšķirībā no datoru LCD displejiem e-ink ekrāniem nav iekšējā apgaismojuma, tāpēc, lai Cybook lasītu tumsā, nepieciešams labs mākslīgais apgaismojums. Toties ļoti patīkama lasīšana ir dabiskajā apgaismojumā un pat spožā saules gaismā, kad LCD displeji, lai kādām aizsargkārtām pārklāti, kļūst „akli”. Vārdu sakot, Cybook displejs neko daudz neatšķiras no parasta papīra.

Mācīties mācīt mācīties. Saruna par Literārās Akadēmijas jēgu un sūtību

Pārrunāt rakstītmācīšanas un rakstītmācīšanās būtību, jēgu un sūtību Karoga redakcijā satikās četri ļauži, kuriem bijis kāds sakars ar šo padarīšanu. Pauls Bankovskis prozas meistardarbnīcu vadīja pirms gadiem trim, Arvis Kolmanis – pagājušogad, Guntis Berelis – aizpagājušogad un patlaban ir Rakstnieku savienības prozas konsultants. Aivars Eipurs vadījis dzejas meistardarbnīcu un ir Rakstnieku savienības dzejas konsultants.

Guntis Berelis. Ronalds Briedis pašlaik topošajam Skatam, kas veltīts Literārajai Akadēmijai, piesūtīja rakstiņu, kur fiksēja gandrīz anekdotisku situāciju. Proti, kolīdz sanāk runa par Literāro Akadēmiju, visiem satriecošā vienprātībā uzreiz pirmais jautājums, kas tiek izteikts diezgan skeptiskā tonī: „Vai tad rakstīt vispār var iemācīt?” Diez vai arī mēs spēsim tikt kaut kur tālāk par šo jautājumu. Tā pati saruna par rakstītmācīšanas jēgu un bezjēgu vien sanāks, tomēr nedomāju, ka saruna varētu būt bezjēdzīga. Ja tiek konfrontēta jēga un bezjēga, allaž sanāk kaut kas jēdzīgs.

Bet visupirms – viela pārdomām. Pirms pāris gadiem, kopā ar tulkotāju Daci Meieri klīstot pa Barselonu, nejauši ieraudzījām izkārtni: Rakstnieku skola. Dabiski, nosmīnējām, dabiski paironizējām par grafomāniem, kādu Katalānijā droši vien vēl vairāk kā Latvijā, un tā tālāk – kā jau šādās situācijās parasts. Tieši tobrīd par vietējo bestselleru bija kļuvis spāņu rakstnieka Idelfonso Falkonesa romāns Jūras katedrāle. Grāmatveikalā Dace romānu drusku pašķirstīja un, atceros, vēl novaibstījās – spānis, dzīvo Katalānijā, bet atļaujas rakstīt spāniski par Katalānijas vēsturi, noteikti atkal no okupantu skatpunkta, maita, nekādas cieņas. Laikam tāpēc nenopirka. Taču patlaban Jūras katedrāles tulkošanas tiesības pārdotas vairāk nekā 30 valstīm, romāns, kā stāsta, esot patiesi sakarīgs lasāmgabals – no tiem, par kādiem jūsmo gan snobiski intelektuāļi, gan parasti lasītāji, un arī Dace pošas viņu tulkot, latviski iznāks, cerams, vēl šogad. Bet mūsu sarunas kontekstā svarīgākais – izrādās, šis Falkoness trīs gadus cītīgi apguvis rakstniecības mākslu tai pašā Barselonas Rakstnieku skolā. Turklāt citādi viņš ir cienījams un labi nodrošināts cilvēks, pēc profesijas advokāts, četru bērnu tēvs, bet, vienalga, trīs gadus skolojies par rakstnieku, par ko nejauša garāmgājēja labais tonis liek pavīpsnāt. Gala iznākumā viņa romānu lasa vai visā pasaulē. Tātad tomēr ir ļaudis, kas rakstītmācīšanos uztver ļoti nopietni – un varbūt viņš patiesi tajā Rakstnieku skolā kaut ko ārkārtīgi svarīgu iemācījies? Bez Rakstnieku skolas izcilā romāna nebūtu? Citiem vārdiem, vai tam, ko mēs darām ir jēga un kas tā ir par jēgu? Arvi, dzirdi? Vai tavai esamībai ir jēga

Arvis Kolmanis. Manai ir, bet vai jēga ir tam, ko es daru, to gan nezinu.

Pauls Bankovskis. Man liekas, jautājums ir aplams kaut vai tāpēc, ka tu vaicā, vai tam, ko mēs darām, ir jēga. Visticamāk, tas pats advokāts, ko tu pieminēji vai jebkurš cits, kurš nolemj apmeklēt rakstnieku kursus, – šādu izdarību jēga viņam atkarīga no tā, cik viņam pašam ir vēlme kaut ko saprast un iemācīties. Jo patiesībā muļķi – ar to domājot tādu personu, kas domā kaut ko iemācīties, bet tajā pašā laikā nemaz negrib mācīties, – mācīt nav jēgas. Tas tāpat būs neveiksmei nolemts pasākums.

Turpināt lasīt

Dāvana Ziemsvētkos – pašam sev

Ja reiz Ziemsvētki, tad, protams, obligāts to aksesuārs – dāvanas un apdāvināšanās. Kā stāsta, dāvināt esot patīkami un tāpat – arī saņemt dāvanas. Nelaime vien tā, ka jēdzīgām dāvanām nepieciešami patiesi apgaismes mirkļi, kādi gadās ļoti reti. Citādi uzdāvināsi kādam galīgo hlamu (kas, protams, tev tāds nemaz neliekas), bet pretī saņemsi stīvu un neizpratnes pilnu pieklājības smaidu – apmēram tādu pašu, kāds parādītos tavā ģīmī, ja arī tu taptu aplaimots ar kādu priekšmetu, kura lietderība vai vismaz skaistums tev liekas stipri apšaubāms.

Tak tomēr dāvināt ir patīkami, īpaši, ja tiek apdāvināts tev pats tuvākais cilvēks. Proti, tu apdāvini pats sevi, un dāvini kaut ko tādu, pēc kā esi ļoti kārojis. Vienā rāvienā bez liekas piepūles divkāršs labums – dāvināšanas un dāvanas saņemšanas prieks, turklāt nav ne mazāko šaubu, ka dāvana netiks iebāzta atvilktnē tālāk no acīm vai, pasargdies, izlidināta miskastē. Tieši šo iemeslu dēļ šajos Ziemsvētkos nolēmu aplaimot sevi – vēl jo īpaši tālab, ka jūtos nopelnījis kārtīgu dāvanu (beidzot pielicis punktu pārāk daudzus gadus tapušajam romānam).

Īstenībā iepriekšējo divu rindkopas ir tikai iemesls, lai vēl reizi apcerētu tēmu, par ko vairākkārt esmu rakstījis, – par elektroniskajām grāmatām, t. i., īpašām ietaisēm, kas drusku atgādina datorus, bet ir paredzētas tikai un vienīgi elektronisko tekstu lasīšanai. Apmēram pirms pāris gadiem kādā rakstā prognozēju, ka šajā sfērā drīzumā gaidāmas pārmaiņas. Nu šķiet, ka prognozes ir piepildījušās, varbūt ne tik ātri un ne gluži tādā formā kā cerēts. Pavērsiens ir noticis šā gada beigās (pieļauju, ka te pie vainas arī tradicionālā Ziemsvētku pirkšanas un dāvināšanas mānija, uz kuru orientējušies ražotāji). Tiesa, īsti mēs to vēl neredzam, bet Latvijā tas nepavisam nav jūtams.