Cienījama vecuma “Karogs”

2010. gada septembrī Karogam apritēja septiņdesmit gadu. It kā cienījama jubileja – neviens cits Latvijas periodiskais izdevums nav bijis tik ilgmūžīgs. Šādai jubilejai piedienētu arī tikpat cienījams apcerējums, taču šis raksts top uz pavisam citādas nots – klusā cerībā, ka gluži par nekrologu tas nekļūs.

Kā jau jubilejas reizē – mazs atskats pagātnē. Ļoti pamatīgu rakstu sešos turpinājumos par Karoga sešiem gadu desmitiem uz žurnāla sešdesmitgadi publicēja Arno Jundze (tas lasāms 2000. gada Karoga visos nepāra numuros). Diez vai liela jēga vēlreiz malt un pārmalt to pašu informāciju, tāpēc šoreiz tikai konspektīvs pārskats par žurnāla vēsturi, lai mēģinātu tikt pie skaidrības, kas īsti bijis un ir Karogs latviešu literatūrai. Ja pavisam īsi – Karogs ir septiņdesmit gadu literārā procesa projekcija (padomju laikā, protams, ar piebildi: Latvijā tapušās literatūras). Visviens, cik augstos plauktos kāpuši vai cik dziļā miskastē krituši latviešu rakstnieki – tas viss atrodams Karogā. Nav daudz izcilu darbu, kas pirmpublikāciju – pilnībā vai fragmentu skatā – nebūtu piedzīvojuši Karogā, vēl mazāk – kas nebūtu pienācīgi izvērtēti žurnāla kritikas nodaļā. Žurnāls publicējis gan meistardarbus, gan tekstus, kuru vieta nu dziļi vēstures aizkrāsnē. Kā citādi, jo mākslās ir tāpat kā zempkopībā – lai kaut kas jēdzīgs izaugtu, ilgi un cītīgi jāmēslo. Savukārt lasītājam, kurš apbruņots ar analītisku optiku, Karoga publikācijas parāda ne vienu vien zemūdens akmeni, kas savulaik savilnījis literatūru.

Starp citu, 1940. gada septembra numurs gan bija mūslaiku Karoga priekštecis, bet ne pirmais žurnāls ar nosaukumu Karogs. Uz īsu brīdi 1906. gadā pavīdēja vēl viens Karogs, „sinatnisks un literarisks schurnals”, kas publicēja gan literārus darbus, gan rakstus par aktuālām sociālām un politiskām problēmām. Tā redaktors un izdevējs bija Ernests Krusa (neizdevās noskaidrot, vai viņam vēl kāds sakars ar literatūru vai grāmatizdošanu), iznāca četri žurnāla numuri, bet pēc tam cenzūra to aizliedza.

Tātad – 1940. gadā uzreiz pēc padomju okupācijas sākās arī literatūras un grāmatizdošanas reformēšana. Zibens ātrumā tika iznīcināta vecā grāmatizdošanas sistēma un kultūras periodika, likvidētas rakstnieku organizācijas, bet paši rakstnieki sašķiroti pareizajos un nepareizajos, sastādīti pirmie aizliegto un iznīcināmo grāmatu saraksti. Aizritēja knapi trīs mēneši, un pirmais Karogs ar bezgala labdabīgu un tēvišķīgu Staļinu titullapā bija gatavs – kā vadošais un vienīgais literārais izdevums (līdzīgi kā no daudzu izdevniecību paliekām izveidoja vienu centralizētu un tātad viegli vadāmu un pārraugāmu valsts izdevniecību), kāds tas palika līdz 1945. gadam, kad sāka iznākt arī laikraksts Literatūra un māksla. Atbildīgais redaktors – Andrejs Upīts, redaktori – Vilis Lācis, Jūlijs Lācis, Arvīds Grigulis, Jānis Niedre un – acīmredzot politiskā uzrauga lomā – Žanis Spure. Var jau būt, ka dažs rakstnieks sevī nosmīkņāja, atklādams, ka nu viņam nāksies publicēties kādā mīklainā „organā” (titullapā Karogs tika definēts šādi: „Latvijas PSR rakstnieku savienības organs”) vai lasīdams pirmajā numurā publicēto žilbinoši frāžaino deklarāciju: „Vadošais pamatprincips ir sociālistiskais reālisms. Tā ir mūsu prasība, darbu sākot. (..) „Karogs” būs vadošais žurnāls literatūras frontē, viņa uzstādītās prasības būs saistošas katram literātam.” Tak nekādu joku nebija – pārmēru reāls izrādījās ij „vadošais pamatprincips”, ij „uzstādītās prasības”, bet „literatūras frontē” ne vien tika iznīcināti izcili talanti (kā Čaks un Sudrabkalns), bet pavisam reāli noripoja arī daža galva, par ko jau pēc dažiem mēnešiem nācās pārliecināties arī Karoga redakcijai: 1941. gada pirmajā numurā no redaktoru saraksta pazudis Jūlija Lāča vārds, jo rakstnieks tika arestēts (tiesa, ne par „literatūras frontē” sastrādātām apgrēcībām). Turpmākie padsmit Karoga gadi aizritēja šo lozungu ēnā. Ēna patiesi baisa – lai gan pirmie Karoga numuri it kā piesolīja arī puslīdz sakarīgu lasāmvielu (cita starpā, piemēram, bija publicēti fragmenti no Kārļa Štrāla romāna Karš trešās grāmatas), tomēr līdz pat piecdesmito gadu vidum žurnālu pārsvarā aizpildīja socreālistu savārstījumi: Jāņa Niedres, Jāņa Granta, Indriķa Lēmaņa, Annas Brodeles romāni un, protams, divi socreālisma varenākie monumenti – Viļa Lāča Vētra un Annas Sakses Pret kalnu, kas abi tika aplaimoti ar Staļina prēmiju (attiecīgi 1948. un 1949. gadā). Izņēmumi gadījās ārkārtīgi reti. Varbūt sākumā dažs jau neatkarīgajā Latvijā labi zināms literāts īsti neprata vai negribēja piemēroties „uzstādītajām prasībām” un iedomājās, ka var turpināt rakstīt kā agrāk – kā Eriks Ādamsons, cits meklēja un atrada patvērumu pagātnē – kā Roberts Sēlis, kura kultūrvēsturiskā romāna Silaines muiža fragmentus Karogs publicēja 1946. gadā, – un romāns, pat no mūsdienām raugoties, nepavisam neliekas piederīgs pie sliktākajiem žanra paraugiem. Pēc Otrā pasaules kara elles (kara gados Krievijā iznāca trīs Karoga numuri almanaha formātā) arī literatūrā parādījās utopiskas cerības uz atdzimšanu, kas gan ātri izdzisa līdz ar 1946. gada lēmumu par žurnāliem Звезда un Ленинград, kuru steidzīgi jau nākamajā mēnesī pārpublicēja arī Karogs, papildinot ar līdzīgā manierē ieturētu anonīmu pašmāju ražojumu Par idejiski augstvērtīgu latviešu padomju literatūru. Pēcāk klajai propagandai pa vidu pa kādai liriskākai rindai uzrakstījās Mirdzai Ķempei, bet Žanim Grīvam pat kvēlā un, šķiet, gluži patiesā komunista pārliecība netraucēja sacerēt dažu itin pieņemamu stāstu. Taču tie patiešām ir tikai atsevišķi izņēmumi.

Turpināt lasīt

Māksla lēti nopirkt grāmatas. Varbūt kādam noderēs

Īstenībā nekādas mākslas nav – viss ir pavisam vienkārši. Taču, ne reizi vien pārspriežot ar paziņām citvalodu grāmatu iegādi, man radies iespaids, ka grāmatu meklēšanas sākums un visagala pēcgals ir amazon.com. Ja amazons’s atrod vajadzīgo grāmatu – viss, punkts, tālāk nav jēgas meklēt, jāmaksā amazon’a pieprasītā cena. Tas tiesa, ka amazon’s ir lielākā un labākā interneta grāmatbode, kurā atrodams gandrīz viss, kas beidzamajos gados angļu valodā publicēts. Tāpat skaidrs, ka visu laiku bestselleri, klasika un paperback daiļliteratūra tur nopērkama tiešām lēti. Tomēr, ja vajag kādu visai specifiskas ievirzes grāmatu, kas publicēta mazā tirāžā, vai, teiksim, pirms gadiem izdotu mākslas albumu, ieraugot amazona’a cenu, acis klusā izmisumā izbīdās uz kātiņiem: daudzi desmiti un nereti vairāki simti dolāru. Taču amazon’s nav vienīgais – pasaulē ir bez sava gala antikvariātu un grāmatveikalu, kuros vajadzīgā grāmata nopērkama divas, trīs, četras, reizēm pat desmit reizes lētāk – protams, lietota, un, kas ir pats svarīgākais, šīs grāmatbodes ir saslēgtas vienotā tīklā.

Bez garas pļāpāšanas – uzskatāms piemērs. Savajadzējās, lūk, ko: Susane Strong, The Arts of the Sikh Kingdoms, 1999. Ejam uz amazon’u. Kā ar mietu pa pieri: image

Turklāt pat par šīm kodīgajām cenām amazon’s uz Latviju negrib sūtīt, bet elektroniskā varianta šai grāmatai vispār nav. Ko nu? Pavisam vienkārši: atveram abebooks.com (lai pirktu grāmatas, tur jāpiereģistrējas), ierakstam meklētājā nepieciešamās grāmatas datus – un atveras lietoto grāmatu saraksts: The Arts of the Sikh Kingdoms, sākot no $10. Protams, plus pārsūtīšanas cena, kas parasti ir ap $10 – 15. Man paveicās – The Arts of the Sikh Kingdoms nopirku kādā Kanādas antikvariātā (abebooks meklē 30 valstu grāmatbodēs), kurā pārsūtīšanas cena bija vēl mazāka, tāpēc grāmata – starp citu, paprāvs, ilustrēts mākslas albums – kopumā izmaksāja tikai $16. Gan jārēķinās, ka grāmatas stāvoklis nebūs ideāls – var gadīties, ka tā ir krietni apbružāta, varbūt iepriekšējais īpašnieks tajā atstājis kādas piezīmes vai vēl kas cits. Tirgotājs aprakstā parasti norāda defektus. Kas ir īpaši ērti – ar abebooks meklētāju grāmatas var uzreiz automātiski sakārtot pēc Lowest total price (t.i.., zemākā grāmatas+pārsūtīšanas cena).

Tāpat abebooks ir glābiņš tajos gadījumos, kad amazon’s rāda, ka vajadzīgā grāmata gan ir, taču ne amazon’ā, bet nopērkama no cita grāmattirgotāja (visbiežāk tā gadās ar krietni pavecām grāmatām). Parasti amazon’s šādos gadījumos atsakās uz Latviju sūtīt. Caur abebooks viegli iespējams atrast tās pašas grāmatbodes, kuras uzrāda amazon’s, un grāmatu iegādāties tiešā ceļā bez jebkādiem šķēršļiem. Vēl – caur abebooks var tikt pie grāmatām ne tikai angļu, bet arī vācu, franču, itāļu, spāņu un vēl dažās citās valodās; gan nezinu, cik plašs ir Eiropas piedāvājums.

Līdzīgi servisi: BookFinder, aLibris, bet, cik esmu mēģinājis, salīdzinājumā ar abebooks tie izmet laukā krietni mazāku rezultātu skaitu.

Pirmie grāmatu pirāti Latvijā

image Visupirms atļaušos citēt pats sevi, ko rakstīju apmēram pirms pusgada: „Protams, Latvijā grāmatu pirātisms neeksistē, taču tas nebūt nenozīmē, ka tas nevarētu rasties. Grāmatu pirāti – šis jēdziens nebūt neapzīmē kādu slepenu, noziedzīgu un plaši sazarotu organizāciju ar normālam cilvēkam neizprotamiem mērķiem un milzīgiem līdzekļiem, kas tiek ieguldīti šo mīklaino mērķu sasniegšanai. (..) Pietiek ar trim četriem apsviedīgiem un „ideoloģiski pārliecinātiem" – information must be free! copyright must die! – čaļiem, kas šo pašu, starp citu, pilnīgi pamatoto, bet ar realitāti diemžēl īsti nesaitīto „ideoloģisko" apsvērumu dēļ ķeras pie interneta grāmatu krātuves veidošanas, ieguldot tajā savu darbu un relatīvi nelielus līdzekļus. Pa vakariem ar mājas skeneri tiek skenētas (..) grāmatas, iegūtie teksti tiek izlikti torrentu tīklos vai failu apmaiņas sevisos. Pamazām ap entuziastiem saveidojas domubiedru grupa…”

Bezmaz neticami, bet prognozes sāk piepildīties – pirms pāris dienām pie interneta apvāršņiem parādījās pirmās latviešu pirātiskās bibliotēkas aprises. Bibliotēka nodēvēta par Grāmatas elektroniskis (par brīvu) – jokainais nosaukums laikam vienkārši ir pārrakstīšanās kļūda – un atrodama šeit un arī šeit. Krātuve veidota pēc visprimitīvākā, toties ekonomiskākā un tāpēc pasaulē patlaban ļoti populārā pirātiskās produkcijas izplatīšanas principa – blogā tiek publicēti jaunumi, bet teksti izlikti failu apmaiņas serveros. Pagaidām pieejamas tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas grāmatas, tostarp – droši vien kā simbolisks žests – Kampanellas Saules pilsēta un Orvela 1984. Orvela sakarā žests liekas divkārši simbolisks, atceroties, ka pagājušogad amazon’s kaut kādas ar autortiesībām saistītas šļuras dēļ bez lietotāju ziņas no Amazon Kindle lasītājiem izdzēsa Orvela romānu 1984, tādējādi apliecinot, ka Lielais Brālis mūžam dzīvs (ja ir interese, par to var izlasīt, piemēram, šeit).

„Agrāk dedzināja grāmatas, tagad iznīcina digitālās bibliotēkas”

Šodien tikai arestēti e-bibliotēkas serveri. Virsrakstā liktā doma paklīda tviterī – un, grozi kā gribi, domā ir krietna tiesa patiesības. Atšķirība vien tā, ka savulaik grāmatas dedzināja ideoloģisku vai vismaz idejisku apsvērumu dēļ, bet tagad – atsevišķu iestādījumu vai personu biznesa interesēs (kas, protams, nonāk konfliktā ar sabiedrības interesēm).

Tālāk – drūma anekdote par sazvērestību teoriju darbībā. Šodien, 18. martā notika Vairas Vīķes-Freibergas jaunākās grāmatas – eseju krājuma Kultūra un latvietība prezentācija. Grāmatu izdeva apgāds Karogs, biju tās redaktors un piedalīgs arī izdošanas procesā. Tāpat tieši šodien apmēram trešā daļa Kultūras un latvietības teksta (ievads un trīs nodaļas) bez maksas kļuva pieejama e-bibliotēkā. Protams, ar autores atļauju, par ko ar e-bibliotēku tika noslēgts līgums. Jebkurš lasītājs varēja iepazīties ne tikai ar tradicionālajām un parasti bezjēdzīgajām reklāmas frāzēm preses relīzē vai uz grāmatas ceturtā vāka, bet arī ar plašiem grāmatas fragmentiem un lēnā garā izspriest, vai viņam šī grāmata patiešām nepieciešama savā plauktā, vai varbūt viņš bez tās lieliski iztiks. Vairākos portālos parādījās arī saites uz Kultūras un latvietības tekstu. Izdevēju viedoklis bija absolūti skaidrs un nepārprotams: tas, ka grāmatas daļa pieejama bez maksas un jebkuram lasītājam, tikai vairos grāmatas kā fiziska priekšmeta popularitāti un tātad krietni paplašinās potenciālo pircēju loku. Drīzā laikā bija iecerēts grāmatu pilnībā ievietot e-bibliotēkā (lai nerastos pārpratumi, atkal piebildīšu – ar autores ziņu un noslēdzot ar viņu atsevišķu līgumu). Savā ziņā tas bija iecerēts kā drusku simbolisks žests – paraugs vienai no iespējām, kā sadarboties e-bibliotēkai un izdevējam. Šādas un arī citādas sadarbības iespējas tika piedāvātas arī citiem izdevējiem, turklāt pagaidām bez maksas, bet bēdīgā kārtā tā lielākoties ir publika, kurai slinkums pakustināt smadzenes, jo vienkāršāk ir neredzēt, ka aiz loga jau labu brīdi ir XXI gadsimts.

Kultūras un latvietības teksts līdz ar relīzi e-bibliotēkas pirmajā lapā paspēja ieraudzīt dienasgaismu. Bet – tikai īsu brīdi, jo jau pēc nedaudzām stundām e-bibliotēkas serveri tika arestēti. Sazvērestību teorijas adepti gluži loģiski varētu vaicāt: vai tā tiešām ir nejauša sakritība, ka uzreiz pēc Vairas Vīķes-Freibergas Kultūras un latvietības ievietošanas e-bibliotēkā tā tika aizklapēta ciet? Vai varbūt tomēr ir kādi „noslēpumaini spēki” vai kas tamlīdzīgs iz sazvērestību teorijas arsenāla, kas ieinteresēti, lai grāmata par kultūru un latvietību nebūtu brīvi pieejama? Anekdote, protams, lai arī drūma. Taču neesmu šo teoriju piekritējs un drīzāk saskatu te vēl kādu ironiski simbolisku padarīšanu. Proti, tipiski latviskās īpašības – aprobežotība, muļķība, nespēja redzēt tālāk par „savu kaktiņu, savu stūrīti”, skaudība, klajš merkantīlisms (vajadzīgo pasvītrot) – vēršas pret kultūru. Turklāt vēršas ar visprimitīvākajiem līdzekļiem, kādi vien iedomājami. Ar mūsdienīgi modificētiem grāmatu sārtiem. Laikā, kad šī pati latviešu kultūra tiek cītīgi drāzta no visiem galiem.

Uzreiz pēc tam, kad uzzinājām, ka e-bibliotēka slēgta, impulsīvi un tāpēc varbūt pārāk emocionāli uztapa manis un Noras Ikstenas parakstīta protesta vēstule. Tā lasāma e-bibliotēkas pagaidu lapā, bet pārpublicēšu arī šeit, īpaši tāpēc, ka pagaidām man nav nekas daudz piebilstams. Joprojām verd niknums un gribas dažam subjektam iekraut ar sūdainu mietu pa pieri.

„No šodienas lasītājiem nav pieejama Ideju Foruma bibliotēka http://e-biblioteka.lv/. Mums nav zināms, kādas organizācijas vai cilvēki ir radījuši situāciju, ka e-bibliotēka nav pieejama, bet mēs gan kā e-bibliotēkā pārstāvētie autori, gan kā tās lasītāji, gan arī kā grāmatizdošanā iesaistītas personas kategoriski iebilstam pret šādu rīcību.

Pirmkārt, e-bibliotēka padarījusi lasītājiem pieejamas mūsu grāmatas, kas publicētas pirms daudziem gadiem un jau sen vairs nekur nav iegādājamas un lielākoties nav atrodamas arī parastajās bibliotēkās. Vēl jo svarīgāka šī iespēja ir laikā, kad daudzi Latvijas iedzīvotāji atrodas ārpus Latvijas un viņiem latviešu grāmatas vispār nav pieejamas.

Otrkārt, par šo grāmatu lasīšanu e-bibliotēkā mēs saņemam atlīdzību atkarībā no lasījumu skaita. Loģiski, katra diena, kad mūsu grāmatas nav pieejamas, samazina šīs atlīdzības apjomu. Mēs uzskatām, ka šīs organizācijas vai cilvēki, kas vērsušies pret e-bibliotēku, faktiski ir mūs apzaguši.

Treškārt, e-bibliotēku mēs izmantojam ne tikai kā „vienkāršie lasītāji”, bet arī tiešajā darba procesā – rakstot esejas, recenzijas, literatūrkritiskas apceres, tāpat pieeja e-bibliotēkas plašajiem fondiem un meklēšanas iespējas ir ārkārtīgi svarīgas tīri literāro darbu tapšanā.

Ceturtkārt, uzskatām, ka e-bibliotēka, neraugoties uz tās īsto pastāvēšanas laiku, veic un jau paveikusi milzīgu darbu mūsu daiļrades reklamēšanā, ar to iepazīstinot lasītājus, kas līdz šim par daudzām mūsu grāmatām varbūt pat nezināja, līdz ar to paplašinot mūsu turpmāko grāmatu potenciālo pircēju loku.

Patlaban visas šīs iespējas ir liegtas. Uzskatām, ka spēki, kas šo situāciju izraisījuši, vēršas pret mums gan kā pret rakstniekiem, gan kā pret lasītājiem.

Nora Ikstena, Guntis Berelis”

Autora skats uz e-bibliotēku. III

Autos, izdevējs, e-bibliotēka loģikas mērcē

Visupirms atgriezīšos pie šās sērijas pirmā raksta sākumā pieteiktās tēmas. Tātad – komentējot Paula Bankovska rakstu, Vladis Spāre apgalvo – un, pieļauju, viņa apgalvojumā iekodētas arī daudzu izdevēju bažas: „Kad viss būs par velti un divu peles klikšķu attālumā, tad autori vairs nesaņems neko, jo izdevniecības, kas kaut ko viņiem vēl maksāja, noies pa burbuli.” Rodas, manuprāt, loģisks jautājums: cik tālāk ir divi peles klikšķi par, teiksim, 200 metriem, divām tramvaja pieturām vai divdesmit kilometriem, kas lasītāju šķir no tuvākās bibliotēkas, kurā viņš šo pašu grāmatu tieši tāpat saņems par pliku velti? Galu galā – kāpēc ļauži vispār pērk grāmatas un izdevēji nav jau nogājuši pa burbuli, ja grāmatas bez maksas var paņemt tuvākajā bibliotēkā?

Protams, ir skaidrs, ka šis potenciālais lasītājs pārsvarā ir ārkārtīgi slinks radījums, kas vajadzīgās grāmatas meklējumos nav spējīgs pārvarēt pat 200 metrus, nemaz nerunājot par 20 kilometriem, bet, vienalga, jautājums paliek: tātad problēmas būtība meklējama attālumā līdz bibliotēkai? Citiem vārdiem, informācijas pieejamībā (vienkāršības labad uz mirkli aizvietosim krietni plašāko grāmatas jēdzienu ar visām tam piemītošajām kulturoloģiskajām un sadzīviskajām asociācijām ar neitrālo informācijas jēdzienu, kas raksturo tikai vienu no grāmatas funkcijām)? Vēlreiz Vladis Spāre – šoreiz komentārā manam rakstam: „Parastā bibliotēkā ir ierobežots eksemplāru skaits, labi, ja 2-3 eks katrā. Var nākties stāvēt rindā, kas arī mudina nopirkt reālu grāmatu, nevis gaidīt. Nav tādas bibliotēkas, kurā var minūtes laikā paņemt 100000 vienas un tās pašas grāmatas eksemplārus, kā tas ir ebibliotēkā. Izdevēji nekad nav cīnījušies pret parastajām bibliotēkām tieši šī iemesla dēļ, ka tur ir ierobežota pieeja grāmatām, tik ierobežota, ka negrauj biznesu.”

Ja, piemēram, bibliotēkā ļauži, salasījušies par Baltijas Asamblejas balvu, sastājas rindā uz Ingas Ābeles Paisuma vienīgo eksemplāru (ar noteikumu, ka bibliotēkai ir bijis pietiekoši daudz naudas un bibliotekāram puslīdz sakarīga nojēga par literārām vērtībām, lai iegādātos vienu šā romāna eksemplāru) un gaida mēnesi vai divus – tā ir viscaur gaiša un pozitīvi vērtējama situācija, kas gan izdevējam neļauj noiet pa burbuli, gan ļauj drusku nopelnīt autoram? Loģika, maigi izsakoties, satriecoša un prātu apžilbinoša, pat ja aizmirstam, ka Latvijā pēc IFB rēķiniem ir ap 150 000 potenciālo lasītāju, kuriem dažādu veselības problēmu dēļ bibliotēkas apmeklēšana ir apgrūtināta vai pat neiespējama. Gluži vai tikpat satriecoša kā valsts kultūrpolitiskā loģika, kas teic, ka, jā, Nacionālajā bibliotēkā gan būs arī Digitālā bibliotēka, bet liela daļa no tās tekstiem būšot pieejama tikai no bibliotēku datoriem. Tas tiešām prātam neaptverami – ir digitalizēts teksts, ir tehnoloģija, kas faktiski bez maksas to ļauj nogādāt līdz lasītājam, ir valsts, kurai it kā būtu pienākums rūpēties par informācijas pieejamību un kurai ne santīma nav jāiegulda, lai šo informāciju patiešām padarītu reāli pieejamu – nevis atkarīgu no attāluma līdz bibliotēkai un no bibliotēkas darba stundām. Vārdu sakot, slima suņa murgi ne civilizācija.

Autora skats uz e-bibliotēku. II

Autors uz grāmatu kaudzes un pirāts aiz apvāršņa

Kā lasītājs es allaž ar rokām un kājām esmu bijis par grāmatu pirātismu. Manā datorā ir ap 50 gigabaitu grāmatu, kopskaitā ap 80 000 tekstu, no kuriem lielākā daļa ir pirātiski – un tātad to autori no manis nav saņēmuši ne santīma. Absurds? Protams, ka absurds. 99% no šīm grāmatām neesmu lasījis, nekad nelasīšu un nemaz nespēju izlasīt, lai vai lasītu trakā tempā 24 stundas diennaktī 365 dienas gadā. Īstenībā man šīs grāmatas nav vajadzīgas un lielākā daļa nekad nebūs vajadzīga. Absurds manā datorā vienkārši ir reālās pasaules absurda spogulis. Visi šie teksti vākti un krāti ilgus gadus ar domu – gan jau kādreiz noderēs, un brīdī, kad nu beidzot savajadzēsies kādu noteiktu tekstu, es to cituviet nekādi nevarēšu sadzīt rokā. Jo – par šo tekstu esamību elektroniskā formātā neviens nav parūpējies. Nedz grāmattirgotājs, nedz izdevējs, kaut gan man nav ne mazāko iebildumu vai kādu citu kavēkļu vajadzīgo grāmatu nopirkt un tādējādi papildināt gan autora, gan izdevēja, gan tirgotāja makus. Protams, varu vajadzīgo grāmatu pasūtīt amazon’ā vai kur citur, bet tādā gadījumā to nāksies gaidīt nedēļām vai mēnešiem ilgi (reiz nācās gaidīt deviņas nedēļas). Visticamāk, ja es jebkurā brīdī varētu iegādāties jebkuru grāmatu e-teksta formātā, viss šis e-tekstu vākums manā datorā gluži vienkārši zaudētu jēgu, turklāt beidzamā gada laikā pirātisko grāmatu plūsma kļuvusi tik neaptverami plaša, ka esmu jau atmetis ar roku cerībām puslīdz tai izsekot, nemaz nerunājot par to, lai no šīs straumes atlasītu pērles kaut kādai nenoskārstai tālas nākotnes vajadzībai.

Maza atkāpe. Aizvakar uzrakstīju iepriekšējo rindkopu un atliku rakstu malā, nebija laika piebeigt. Un – sakritība – jau dažas stundas vēlāk realitāte krietni koriģēja tekstu, jo internetu caurskrēja ziņa, ka no 10. novembra amazon.com vairāk nekā 300 000 e-grāmatas nopērkamas no jebkura datora, arī Latvijā. Lai pie tām piekļūtu, vairs nav nepieciešams e-lasītājs Amazon Kindle, kas piesaitēts ASV mobilajam tīklam; e-grāmatas var iegādāties un ar Kindle for PC programmu lasīt datorā. (Izmēģinājumam nopirku Peter. S Wells, Barbarians to Angels. The Dark Ages Reconsidered: grāmatas pirkšana noris uz mata tāpat kā pērkot papīra grāmatas, pēc tam teksts automātiski lejuplādējas prc formātā; fails ir aizsargāts, to iespējams atvērt tikai ar Kindle for PC, kas nepavisam neatstāja ērtas un pārdomātas programmas iespaidu. Kā novākt DRM, lai grāmatas varētu lasīt ar sakarīgāku programmu, – vēl nenoskaidroju. Eiropas pircējiem nākas maksāt dārgāk – pie cenas nāk klāt PVN. Pat teksti, kas amazon’ā un jebkurā citā e-bibliotēkā lejuplādējāmi par brīvu, pērkot no Eiropas maksā $ 2.30.) Šim notikumam vērts pievērst uzmanību arī tāpēc, ka amazon’ā atšķirībā no citām e-grāmatbodēm, tostarp arī lielākā konkurenta Barnes&Noble, kas pārsvarā tirgo tikai daiļliteratūru, iegādājams arī milzīgs daudzums humanitāro zinātņu grāmatu, bet, cik sapratu, diemžēl tikai ASV un Kanādas autoru darbi. Taču, lai vai kā, šī gigantiskā krājuma pieejamība visā pasaulē ir milzīgs solis uz priekšu e-tekstu un e-lasīšanas attīstībā un liecina, ka 1) Ideju Foruma bibliotēka patiešām parādījusies īstajā laikā, un to, drusku patētiski izsakoties (un neiedziļinoties atšķirībās starp e-grāmatu veikalu un e-grāmatu bibliotēku), bezmaz var uzskatīt par ļoti efektīgu Latvijas atbildi amazon’am; 2) mana pirātiskā e-tekstu bibliotēka patiešām pamazām zaudē jēgu.

Turpināt lasīt

Autora skats uz e-bibliotēku. I

Kopš Ideju Foruma bibliotēkas atvēršanas pagājis nu vairāk kā mēnesis, un gan internetā, gan reālajā pasaulē lasītas un klausītas stipri daudzas ar šo tēmu saistītas sarunas. Ij pilnīgi nesakarīga muldēšana, ij it kā sakarīgu ļaužu refleksijas. Par ko runā? Beidzot pat Latvijā reāla iekustēšanās e-tekstu sfērā? Milzīgas iespējas gan lasītājiem, gan autoriem, gan izdevējiem? Privātais kapitāls nāk palīgā literatūrai, ko valsts galē nost visos iedomājamos un neiedomājamos veidos? Ne vella – lai cik tas absurdi neliktos, sarunu centrālā tēma apmēram šāda: ko un kam e-bibliotēka atņem vai varētu atņemt, vai gribētu atņemt. Man pat piezvanīja no autortiesību aizsardzības aģentūras un apjautājās: vai Berelim nav kaut kas nozagts? (Jautājums gan bija drusku korektāk formulēts, bet būtība tieši šāda.) Laikraksts Diena satriecošā operativitātē pamodās, pareizāk sakot, laikam varmācīgi tika pamodināts ar Egīla Ventera vēstuli teju mēnesi pēc e-bibliotēkas parādīšanās, un pirmais jautājums pēc acu atvēršanas arī nebija ne par matu labāks: vai netiek piespiests pie sienas un aptīrīts izdevējs? (Izdevējiem jauns konkurents) Pat Pauls Bankovkskis citādi ļoti jēdzīgā rakstā Veikals un bibliotēka, apgalvodams, ka „problēmas ir drīzāk iztēlotas, nevis ņemamas nopietni”, īstenībā turpina to pašu iztēloto problēmu iztēlošanos, par varītēm pūloties pierādīt, ka bibliotēka nevienam nekā neatņem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir bibliotēka un kā tāda vispār nevienam nekā nevar atņemt.

E-bibliotēkā lasāma arī daļa no manām grāmatām, tāpēc atļaušos šīs padarīšanas sakarā teikt kādu vārdu ne tikai kā lasītājs, kurš, saprotams, sajūsmināts par e-bibliotēkas piedāvātajām iespējām, bet arī kā autors, kurš nepavisam nejūtas apzagts vai kā citādi apvests ap stūri.

Autors grib naudu

Visupirms – pamatjautājums: par naudu (pieļauju, tas var likties neticami, bet autors par savu darbu grib saņemt atlīdzību, turklāt – atkal neticami – ir pat gadījumi, kad atlīdzības apmēri spēj tieši iespaidot rakstītgribu). Problēmu precīzi formulējis vai izdomājis Vladis Spāre komentārā iepriekšminētajam Paula Bankovska rakstam: „Kad viss būs par velti un divu peles klikšķu attālumā, tad autori vairs nesaņems neko, jo izdevniecības, kas kaut ko viņiem vēl maksāja, noies pa burbuli.” Rodas, manuprāt, loģisks jautājums: cik tālāk ir divi peles klikšķi par, teiksim, 200 metriem, divām tramvaja pieturām vai divdesmit kilometriem, kas lasītāju šķir no tuvākās bibliotēkas, kurā viņš šo pašu grāmatu tieši tāpat saņems par pliku velti? Galu galā – kāpēc ļauži vispār pērk grāmatas, ja tās bez maksas var paņemt tuvākajā bibliotēkā? Jautājumi nebūt nav retorisks, un es nemēģinu Vlada teikto demagoģiskā manierē izgriezt ar oderi uz āru; gluži pretēji, jautājums iezīmē kādu problēmu, kas nepavisam nav sadomāta, tomēr absurda gan, taču pie tās agriezīsimies vēlāk.

Turpināt lasīt

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. III

Visupirms – maza atkāpe. Kas īsti ir e-grāmata? Uz šo jautājumu mēģina atbildēt divas e-tekstu „ideoloģijas”, kuru praktiskās realizācijas ir diametrāli pretējas.

Viena versija – e-grāmata ir iespiestās grāmatas kopija, lappusi lappusē, ar visām ilustrācijām un pat iespiedkļūdām. Divi visraksturīgākie piemēri – Google Books un jebkura grāmata, kas ieskenēta un pēc tam konvertēta pdf (retāk html+pdf) formātā. Priekšrocības – šādi e-teksti patiešām ir ideāli precīzas iespiesto grāmatu kopijas, tos var izmantot mācību vai zinātniskajā darbā kā atsauču avotus, jo lappušu numerācija ir saglabāta. Lielākais trūkums – iespiestās grāmatas formāts nav piemērots datora displejam: grāmatas lappuses augstums parasti ir lielāks nekā platums, turpretī displeja platums pat divkārši mēdz pārsniegt augstumu (planšetdatorus un transformerus – nezinu, kā pareizi latviskot šo jēdzienu, – šoreiz neņemsim vērā, jo to izplatība ir pārāk maza). Katrs, kurš cīnījies ar pdf failu lasīšanu datora displejā, sapratīs šo problēmu, kas lasīšanu padara ārkārtīgi neērtu.

Otrs variants – e-grāmata ir „tikai teksts”, kura izskatu katrs lasītājs datora displejā ar lasīšanas programmas palīdzību piemēro savām vajadzībām, mainot šriftu, šrifta un teksta „spoguļa” izmērus, balto malu platumu, fona toni utt. Šādai lasīšanai grāmata visupirms tiek ieskenēta, pēc tam teksts tiek atpazīts un saglabāts teksta formātā (parasti – rtf), tādējādi iegūstot „jēlmateriālu”, kas tālāk tiek konvertēts kādā no e-tekstu formātiem. Beidzamos gados gan šī ķēpīgā procedūra atmirst un e-grāmatu tirgotāji tekstu saņem tieši no izdevēja – atliek to tikai konvertēt nepieciešamajā formātā. Angļvalodīgajā pasaules daļā par e-grāmatu standartu ir tapis prc (šajā formātā grāmatas iegādājamas lielākajos e-grāmatu veikalos mobipocket.com un fictionwise.com) un – pēdējā gada laikā – arī epub, krievvalodīgajā – fb2; visi šie formāti sakņoti xml un daļēji arī html; jāpiebilst, ka formātu ir daudz vairāk, bet tieši šie trīs patlaban ir vispopulārākie, gan paturot prātā, ka turpat blakus ir arī Amazon Kindle un Sony PRS e-lasītājiem paredzētie formāti, kas lēni, bet noteikti iekaro popularitāti. Priekšrocības – acīmredzamas: ideāls lasīšanas komforts, teksta izskatu iespējams pārveidot pēc paša gaumes un patikšanas, turklāt lielāko daļu no e-grāmatu formātiem var lasīt arī smartfonā, plaukstdatorā un e-lasītājā. Lielākais trūkums – šādu e-grāmatu sagatavošana ir diezgan darbietilpīgs process, jo pēc skenētā teksta atpazīšanas nepieciešama vēl korektora redzīgā acs un, lai iegūtu e-grāmatu, tekstu dažkārt nākas pārmaketēt no jauna. Ar prozu viss vienkārši, bet, ja patrāpās teksti ar sarežģītāku formatēšanu – mācību grāmatas, eksakto zinātņu darbi, kuros daudz formulu un grafiku, ilustrētas grāmatas par mākslas vēsturi, dzeja, tad izrādās, ka šķietami tik ērtie e-tekstu formāti šādiem nolūkiem ir pilnīgi nepiemēroti. Vidusceļš starp abām e-tekstu „ideoloģijām” joprojam nav atrasts, bet, manuprāt, pirmā „ideoloģija” jau ir noiets posms – pat neraugoties uz to, ka tieši pēc šiem principiem darbojas Google Books. Agrāk vai vēlāk e-grāmata noteikti pārstās būt iespiestās grāmatas kopija.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. II

3. Meklētājs

Viens no spēcīgākajiem Ideju Foruma bibliotēkas iespaidiem – meklētājs. Jā, patiešām, bibliotēkā meklētājs darbojas, meklējot ne tikai darbus pēc to autoriem vai nosaukumiem, bet arī pilnos tekstos, turklāt darbojas zibenīgi (jācer, ātrums nemainīsies, kad bibliotēkā būs nevis nepilni pieci, bet piecdesmit tūkstoši tekstu) un saprot arī latviešu valodu (t. i., atšķir a no ā un s no š). Jau izmantoju pilna teksta meklēšanu, lai precizētu dažus netiešus citātus un personvārdus pāris savos rakstos, kas lasāmi šepat blogā, – savulaik nebija pie rokas vajadzīgo tekstu un atstāstīju pēc atmiņas, kā tagad izrādās, aizstāstīdamies mazliet greizi. Vēl lielāku sajūsmu saklausīju no tulkotājas Daces Meieres, kura cita starpā ir tulkojusi arī Umberto Eko Neglītuma vēsturi un Skaistuma vēsturi (iznāca pagājušonedēļ). Abu grāmatu tekstus lielā mērā veido Umberto Eko atlasītie citāti no dažādu laikmetu un dažādu valodu avotiem, itin bieži citējamā teksta avotu norādot, maigi izsakoties, neprecīzi. Daudzi no šiem tekstiem savulaik jau tulkoti arī latviski – un Dacei nācās nedēļām ilgi sēdēt bibliotēkās, urķējoties pa grāmatām un veciem Avotiem, Kentauriem un Grāmatām, meklējot jau esošo attiecīgā teksta fragmenta tulkojumu. Viegli iedomāties, cik lielā mērā šis melnais darbs tiktu atvieglots un paātrināts, ja būtu pastāvējusi iespēja iespēja to darīt no sava datora Ideju Foruma bibliotēkā. Uzreiz nāk prātā arī skolēnu, studentu, skolotāju, kultūrreflektējošo žanru autoru armādas, kas ļoti bieži nohaltūrē vien tāpēc, ka slinkums meklēt vajadzīgo grāmatu, – tagad šī parasti tik ķēpīgā procedūra aizņems labi ja pāris sekundes. Pagaidām gan man nav īsti skaidrs, pēc kāda algoritma darbojas meklētājs un ko iesākt, ja, piemēram, man ir zināma frāze, bet neesmu pārliecināts par dažiem vārdiem tās vidū, tomēr, ja meklē, piemēram, kāda autora vārdu, rezultātos meklētājs ļoti saprātīgā manierē saraksta augšgalā visupirms piedāvā šā autora grāmatas un tikai tālāk – viņa vārda pieminējumus citu autoru tekstos.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. I

 

Drīz pēc šo lasītāja piezīmju publikācijas daļa no pamanītajiem defektiem tika ļoti operatīvi labota, tāpēc vairs neaktuālā kritika svītrota.

 

image Pieļauju, Ideju Foruma bibliotēkas atvēršana ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem visā interneta .lv teritorijas pastāvēšanas laikā. Vēl vairāk – te uz mēles prasās bezmaz patētiski vārdi, ka Ideju Foruma bibliotēka radikāli izmainīs lasītāja attiecības ar tekstu un grāmatu (neņemos spriest, kā šīs attiecības lietotājam veidosies/mainīsies ar citiem formātiem), un jau pavisam drīz būs daudz ļaužu, kas nevarēs iedomāties, kā vispār spējuši dzīvot bez e-bibliotēkas piedāvātajiem tekstiem. Taču – lai paliek visādas ekstrapolācijas virzienā uz nākotni, teorētiskas ekspedīcijas par lasīšanas tradīcijām un paradumiem un tamlīdzīgas lietas. Šoreiz – pavisam konkrētas un praktiskas būšanas. Proti, Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. Bibliotēka ir tikko atvērusies, pirmajā lapā skaidri un gaiši pavēstīts, ka tā ir beta versija, arī bibliotēkas veidotāji uzsver, ka viņi labprāt pieņem kritiskas iebildes un ieteikumus, tāpēc droši vien visus pašreizējos lietotājus var uzskatīt par tādiem kā betatesteriem (man bija iespēja jau pirms pāris nedēļām ielūkoties tādā kā pirmstestēšanas versijā – un uzreiz jāsaka, ka jau tagad progress ir milzīgs). Tātad – Berelis vērtē, soli pa solim.