Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Zane Balode: „Tulkojamais iesūc”

imageZane Balode apguvusi somugru filoloģiju Tartu universitātē. Pie daiļliteratūras latviskošanas ķērusies nesen, pagaidām viņas tulkojumā izdoti divi igauņa Andrusa Kivirehka romāni – Rijkuris un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā nominēts romāna Vīrs, kas zināja čūskuvārdus tulkojums. Zane dzīvo Somijā, tāpēc mūsu saruna notiek ar e-pasta starpniecību.

Guntis Berelis. Kā tu vispār nonāci līdz somu un igauņu valodai?

Zane Balode. Valodas man padevās viegli, ķīmija šķita garlaicīga, tāpēc kādudien neaizstaigāju uz 49. videni, bet iesēdos vilcienā un aizčukināju līdz Zolitūdei, kur nākamās dienas mazgāju grīdas tikko uzbūvētajā un tūlīt applūdušajā Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Pēc tam turpināju tur mācīties, izvēloties visdīvaināko no valodām – somu.

G. B. Patlaban tu dzīvo Somijā. Kā tu tur nonāci?

Z. B. Soli pa solim. Vispirms izštudierēju Tartu universitātē somugristiku, 2001. gadā saņēmu diplomu, šobrīd skaitos Helsinku Universitātes doktorantūrā, tiesa, disertācijas rakstīšana švaki kust uz priekšu.

G. B. Ja nemaldos, patlaban tulkošana tev ir tīri kā tāds kā vaļasprieks. Kas tu esi reālajā pasaulē?

Z. B. No 7:00 līdz 15:00 strādāju vaigu sviedros, ķidāju un analizēju Baltijas ekonomiskās norises un nopludinu šo informāciju, „kam vajag”. Šad tad uztaisu pa kādam sižetiņam par Somiju LTV, vadu somu-latviešu ģimeņu biedrību Laivas un audzinu divus bērnus. Tulkošana ir sirdsdarbs, tāda noņemšanās, kurā var patverties, iekust, aizpeldēt, sauc kā gribi, kurā var pakustināt otru smadzeņu puslodi, man ļoti nepieciešams nodarbība.

G. B. Pagaidām tavi vienīgie publicētie tulkojumi – tie ir divi igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāni, Rijkuris un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. Kāpēc tieši Kivirehks – izdevēju pasūtījums vai  pašas izvēle, un, ja tā, tad kas tevi pievilka tieši Kivirehka darbos?

Z. B. Jau Latvijas Avīzes izdevniecībai esmu teikusi, ka Kivirehks ir mana kritiskā masa. Kad izlasīju Rijkuri, citas iespējas vairs nebija: noripoju pa to krauju lejā, metu visu nedrošību pie malas un drukāju Maimai Grīnbergai vēstuli, ka man jātulko. Pirms tam biju mēģinājusi šo to no Mikas Valtari un arī citu ko, bet tas Andruss raksta tā, ka trāpa man kā ar lāpstu pa galvu! Vai tā bija tīrā sagadīšanās, nezinu, bet ātri vien pienāca traka atbilde, ka LA gribot šo romānu izdot un man jānosūta paraugi. Darīju kā likts, un drīz mani teksti atceļoja ar Maimas komentāriem, un tika paspīdināta zaļā gaisma. Tas bija otrais belziens!

Ļoti ilgi nevarēju ietērpt vārdos, kas ir tas sevišķais Rijkurī. Šķiet, nu esmu to savā prātā noformulējusi. Mana paaudze, es pati noteikti – mēs esam ar dziesmiņu izbaroti un uzaudzināti. Tautasdziesmas skaitījām dārziņā, zubrījām skolā, dziedājām korī un rakstījām jaungada kartiņās. Lasījām tautas pasakas, fanojām par Skandiniekiem un katra jūnija pirmo svētdienu devāmies svētceļojumā uz Brīvdabas muzeju pakaļ kādai prievītei vai māla podam. Tautiskums un folklora pretstatā netīrajai ikdienai bija neaptraipīta sfēra, bet Rijkuris iebrūk tieši šajā teritorijā, dod triecienu zem jostasvietas. Ja Kivirehks vēdinātu ļautiņu sasmakušo apakšveļu ES kontekstā, tas nebūtu uz pusi tik iedarbīgi kā tad, ja kā ieroci izmanto folkloru.

Zinātāji, protams, pateiks, ka tautas gara mantas – tās nav tikai ētiski korektas dainas par čaklumu, vien jāzina, kur meklēt.

Turpināt lasīt